Spēcīgas uzbūves vīrietis, latvietis, dzīvo Maskavā, vēlētos iepazīties ar kārtīgu, nopietna rakstura meiteni, kura varētu būt mīļa sieviņa. Ir iespēja mainīt dzīvesvietu…
“Spēcīgas uzbūves vīrietis, latvietis, dzīvo Maskavā, vēlētos iepazīties ar kārtīgu, nopietna rakstura meiteni, kura varētu būt mīļa sieviņa. Ir iespēja mainīt dzīvesvietu…” ar šīm rindiņām 2001. gada 16. jūnija “Ziņu” numurā sākās Ribakinu ģimenes vēsture. Mūsu stāsts par Baibu un Andri lai kalpo par uzmundrinājumu tiem, kas atmetuši ar roku cerībām atrast savu otro pusīti, un par paraugu skeptiķiem, kas uz iepazīšanās sludinājumiem raugās ar zināmām aizdomām.
Liktenīgo sludinājumu mūsu avīzē ievietoja Andra Jelgavā dzīvojošā tante, ņemot vērā krustdēla kādreiz izteikto vēlmi par sievu apņemt latviešu meiteni. Tāpēc arī nolēma, Andrim nezinot, izpalīdzēt. Un, kā izrādās, labi darīja.
Viesojoties pie Baibas un Andra Sesavas pagasta Atblāzmās, ar ģimenes galvu runājam, brīvi mainot valodas. Pašiem nemanot, pārejam no krievu uz latviešu un otrādi. Ar tautību latvietis un valodas zināšanām maskavietis Andris lepojas. Tāpat kā ar savu Baibu. Un ar to, ka beidzot ir atgriezies dzimtenē. Baiba sarunas laikā vairāk gan smaidot klusē, atrunājoties, ka vīrs ir labāks stāstītājs. No viņu iepazīšanās brīža pagājuši trīs gadi. Pērn 2. decembrī Ribakinu ģimenē piedzima meitiņa, kurai tika doti divi vārdi – Gerda un par godu vecmāmiņai Ella.
Latvietis Maskavā
Andris dzimis, audzis un izglītojies Latvijā. Jau kopš vecvecāku laikiem viņa senču ģimenes bijušas jauktas. Vectēvs bija krievs, vecāmāte – latviete. Tā tas ir jau trešajā paaudzē. “Mamma mani audzināja viena. Protams, sievietei tas ir grūti. Kad sāka izirt Padomju Savienība, tāpat kā daudzām, arī mūsu ģimenei sākās grūti laiki. Neziņā par nākotni mamma devās uz Maskavu, kur dzīvoja liela daļa mūsu radinieku pa vectēva līniju. Tur nodzīvojām sešus gadus un sapratām – vēlamies atgriezties. Mammas ģimenē šeit, Latvijā, biju vienīgais krieviski runājošais cilvēks. Un tikai tāpēc, ka mācības Jelgavā sāku krievu skolā,” tā Andris.
Maskavā sešu gadu laikā Andris paspēja apprecēties un, kā pats atzīst, visai neveiksmīgi: “Maskavā (varbūt arī Rīgā, nezinu) līgavas var sadalīt vairākās grupās. Ir tādas, kas vēlas apprecēties ar puisi no galvaspilsētas tikai pieraksta dēļ. Ir neaizsniedzamās – turīgu un pat ļoti turīgu vecāku meitas. Mana pirmā sieva bija diezgan izlutināta būtne, kas uzskatīja, ka viņai nav nepieciešamības ne tikai strādāt, bet arī mācīties, nerunājot jau par mājas darbiem. Arī par bērniem viņa dzirdēt neko negribēja. Sapratu, ka savu dzīvi vēlos saistīt ar latvieti. Vienmēr esmu sapņojis ģimenē runāt latviski.”
Bildinājums pēc divpadsmit stundām
Uz laikrakstā ievietoto sludinājumu Andris saņēma vairāk nekā desmit vēstuļu, ko no Latvijas uz Krieviju bija pārsūtījusi tante. Izbaudījis lielpilsētas dzīves priekšrocības un trūkumus, viņš skaidri zināja, ka viņa meitenei nevajadzētu būt pilsētniecei, bet gan – no laukiem, jo ir pārliecināts, ka tur cilvēki ir daudz patiesāki, vienkāršāki un sirsnīgāki. “Vēstules pārsvarā bija rakstījušas meitenes, kuras acīmredzot meklēja piedzīvojumus. Teksts bija apmēram tāds: “Mani ieinteresēja jūsu vēstule. Tiekamies pie 2. vidusskolas no divpadsmitiem līdz trijiem. Esiet tur divas dienas.” Vienīgi Baibas vēstule bija iespaidīga. Vien vārds Baiba ko nozīmē! Un vēl no laukiem. Liekot roku uz sirds, varu apgalvot – atbildēju viņai vienīgajai. Tā kā dokumentu nesakārtotības dēļ tajā laikā nevarēju izbraukt no Krievijas, oktobrī Baiba apciemoja mani. Pēc divpadsmit stundām lūdzu viņas roku. Staigājām pa pilsētu. Runājām. Sapratu, ka vēlos meiteni, kas ir man blakus. Kā ar mīlestību? Uzskatu, ka iemīlēšanās ir cilvēces nelaime, no kuras cieš daudzi cilvēki. Bieži vien tad, kad mirkļa aizraušanās pāriet, cilvēki viens otru pamet. Divi akmeņi viens pret otru rīvējas, rīvējas, līdz pierīvējas. Svarīgi, lai tu otru uztver ne tikai kā iekāres objektu, bet dvēseliski.
Baiba: “Sludinājumu laikrakstā izlasīju tīri nejauši. Darbā. Izlasīju un nolēmu uzrakstīt. Tā kā tas notika nakts vidū, nevaru izskaidrot, kāpēc to darīju. Mamma gan ar aizdomām vaicāja, kāpēc tas puisis dzīvo Maskavā, bet meiteni grib no Latvijas. Ilgi nesaņēmu atbildi. Pēc mēneša tā atnāca. Rakstījām, zvanījām viens otram.
Latvijā un manā ģimenē Andris iedzīvojās ātri. Viņš ir ļoti sabiedrisks, aktīvs un gana atraktīvs. Tādas bija arī viņa vēstules un telefona zvani. Andra māsa, kurai vīrs ir mierīgāks un klusāks (līdzīgi kā es), smejas, ka viņa ar brāli Andri ir kā ugunskuri, bet es un viņas vīrs – ugunsdzēšamie aparāti. Tā laikam arī ir,” smej Baiba. To, vai viņa būtu gatava no mājām aizbraukt un dzīvot Maskavā, Baiba nezina. Šeit ir vecāki, māja, zeme.
Baiba Maskavā ciemojās mēnesi. Tad atgriezās atpakaļ Sesavā, kur turpināja strādāt par bārmeni. Taču nepagāja ilgs laiks, un Andris bija klāt, lai savu meiteni vestu atpakaļ. “Teicu: sakravā mantas, braucam mājās. Vismaz pagaidām. Apstākļi, kādos Baiba strādāja, man šķita nepieņemami. Iedomājieties, sieviete strādā no astoņiem rīta līdz divpadsmitiem naktī bārā. Pēc tam naktī pa sniegu līdz jostas vietai brien mājās. Sagaidījām jauno gadu un devāmies uz Maskavu. ”
Kāzas saplēstās biksēs
Maskavā Baiba nodzīvoja gadu. Andris turpināja strādāt par apsargu. Pēc gada viņi atgriezās Latvijā, lai kārtotu dokumentus laulības reģistrēšanai. Izrādījās, ka viss nav tik vienkārši, – vismaz šeit, Latvijā. Maskavā gan bija viena prasība – izziņa no Sesavas pagasta, ka Baiba nav precējusies. Tāpēc laulība tika slēgta Krievijā. Līdz kāzām jaunajam pārim vajadzēja tikt galā ar vairākām problēmām, tostarp atjaunot Baibas Krievijā nozagtos dokumentus, līdz beidzot viņi sarakstījās. Ar šo faktu saistās arī kāds kuriozs. Baibai meitas uzvārds bija Bille, taču Andra pasē zīmogā par laulības reģistrāciju stāv rakstīts: Baiba B.J. – Baiba Bille Janovna (krievu valodā dokumentos parasti uzvārdu raksta pirmo) –, proti, vārds bija pārtapis par uzvārdu. “Esmu precējies vienkārši ar Baibu – tāpat kā “Vienkārši Marija”,” smejoties komentē Andris.
Abu kāzu ceremoniju “izpušķoja” vēl kāds neparasts notikums, par kuru Andris mums labprāt stāsta, piebilstot gan, ka Baibas mamma noteikti dusmošoties.
“Saistībā ar šo gadījumu man bija lieliska izdevība pārbaudīt, cik praktiska ir mana sieviņa. Līdz laulību reģistrācijas ceremonijai bija atlicis nedaudz laika, un mēs ar viesiem uzturējāmies foajē. Esmu padevies augumā un miesās. Kāzām bijām nopirkuši jaunu uzvalku, un es, neko ļaunu nedomādams, apsēdos uz ādas dīvāniņa… Jutu, ka izirst manu bikšu iekšējās vīles. Paskatos un ieraugu sevi gluži kā svārkos. Lecu kājās un skrienu, protams, uz vīriešu tualeti. Neviens neko nesaprot. Man pakaļ – līgava un mamma. Iedomājieties, pēc mirkļa ienāk kāds kungs, lai nokārtotu dabiskās vajadzības un redz: es stāvu plati ieplestām kājām, uz ceļiem notupusies gar manu bikšu priekšu darbojas līgava un – kas ir pats komiskākais – to visu jautrā omā filmē mana mamma. Kungs atvainojās, bet tā arī neko nesaprata. Taču ar to vēl stāsts nebeidzas, jo, atkal sēžoties, bikses plīsa jau citā vietā un atkārtojās tā pati situācija. Trešo reizi nesēdos, to kontrolēja arī Baiba, taču laulības noslēdzu saplēstās biksēs. Lai gan situācija krietni divdomīga, patīkami bija, ka manai saimnieciskajai sievai šajā brīdī somiņā atradās gan diegs, gan adata,” teic Andris, bet Baiba mums apgalvo, ka šādi šūšanas piederumi viņas somiņā glabājas vienmēr.
Atblāzmas
Tagad Ribakinu ģimene dzīvo Sesavā, palīdz Baibas vecākiem tikt galā ar saimniecību – Atblāzmām, lopiem, zemi.
“Laikam, kā jau katrā latviešu cilvēkā, arī manī dziļi apslēpta mīlestība uz zemi. Vai tad nav patīkami apjaust, ka ir izaudzis tas, ko tu pats esi sējis vai stādījis? Man ļoti garšo ķiploki. Baibas vecāki to sākumā neatbalstīja, bet es no ķiplokiem noņēmu sēklas un, raugi, ar panākumiem. Tie plešas plašumā,” ar padarīto lepojas Ribakinu ģimenes galva, kas arī Latvijā strādā savā specialitātē – par apsargu.
Andris saka: liktenis bijis labvēlīgs – viņš ir savā dzimtenē, apstrādā zemi. Un pats galvenais – ir kopā ar savu Baibu.
