Kas visvairāk dzīvē virza cilvēkus – emocionālie vai racionālie apsvērumi? Viennozīmīgu atbildi nedos neviens.
Kas visvairāk dzīvē virza cilvēkus – emocionālie vai racionālie apsvērumi? Viennozīmīgu atbildi nedos neviens. Acīmredzot patiesība, kā vienmēr, būs kaut kur starp šīm abām kategorijām. Kam mūs jāvirza, apsverot jautājumu par vai pret novadu veidošanu? Racionālisti to jau pateikuši diezgan pasen. Labākais ceļš, kā attīstīt kādu teritoriju, ir apvienot finanšu līdzekļus, kas ir katra mazā pagasta rīcībā. Parēķinot tā jau iznāk, ka teju vai sešsimt pašvaldību, kas nesen vēl bija Latvijā, šķiet nesamērīgi liels skaits. Turklāt, padomju laikos viss caur vienīgo partiju bija regulējams bez īpaši lielām problēmām, bet, atjaunojot demokrātiskos pārvaldes principus, regulācija no “augšas” kļuva neiespējama.
Piedāvātās iespējas pašvaldības sāka izmantot, kā nu kura to mācēja un prata. Pareizāk būtu teikt, to darbības stils un efektivitāte praktiski bija atkarīgi no tā, kādi cilvēki ievēlēti par deputātiem, kas savukārt no sava vidus izvēlēja pašvaldības vadītāju. Labi, ja par tādu kļuva saimnieciska ķēriena cilvēks. Daudz bēdīgāk klājās tur, kur varu savās rokās dabūja savtīgu interešu virzītie vai tie, kuriem no saimniekošanas nebija nekādas sajēgas.
Protams, no centrālās varas viedokļa raugoties, valsts sadrumstalotība simtos nelielu pagastu nebija nekas labs. Ne tur var ko regulēt, nedz izkontrolēt, kā nākas. Tāpēc ir saprotama varas pārstāvju vēlme veidot lielākas administratīvās teritorijas, apvienot finanšu līdzekļus un galu galā padarīt to visu pēc savas izpratnes daudz regulējamāku. No otras puses raugoties, ir jāsaprot arī pašvaldībās dzīvojošo cilvēku bažas par šāda procesa nepieciešamību. Nevar no svaru kausiem nomest arī apsvērumu, ka, apvienojot mazās teritorijas lielākās, darbu zaudēs gan daļa pašvaldības administrācijās strādājošo, gan deputāti, gan paši vadītāji.
Cilvēks tā iekārtots, ka viņš savā rīcībā ir ļoti konservatīvs. Turklāt kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas notikušās daudzās reformas visās dzīves jomās uz jaunām liek raudzīties ar veselīgu skepsi. Varam, protams, cildināt savu pensiju sistēmu un dēvēt teju vai par pašu labāko, kāda vien Zemes virsū pastāvējusi. Tikai pamēģiniet to iestāstīt pensionāram, kuram jāiztiek no minimālās pensijas. Viņš uz šādu apgalvotāju raudzīsies greizi.
Šādā aspektā būtu jāvērtē daudzviet sastopamā neizpratne un noraidošā attieksme pret pašvaldību apvienošanu novados un reģionos. Un vaina lielā mērā būtu jāuzņemas tieši varas centram, kas tā arī līdz galam nav papūlējies izskaidrot visas priekšrocības, ko apvienošanās varētu dot. Drīzāk ir noticis pretējais. Daudzi pašvaldību vadītāji un iedzīvotāji ar zināmām bažām sāk raudzīties uz pašreizējiem procesiem, kad notiek lēna, bet pakāpeniska varas koncentrēšanās kāda politiskā spēka rokās. Bijām taču pieredzējuši, ka gādīgā roka no Rīgas visupirms balstīja savus domubiedrus. Domājams, tieši līdzšinējā bēdīgā pieredze liek daudziem uz novadu veidošanu raudzīties ar neuzticīgu skatienu. Savu daļu neticībai par “gaišo nākotni” devusi neskaidrība par to, ko no šīs apvienošanās iegūs (varbūt arī zaudēs?) “vienkāršais iedzīvotājs”. Vai kāds to ir mēģinājis cilvēcīgi paskaidrot? Neviens nav skaidri un noteikti pateicis, vai manā pagastā skola paliks vai arī bērnus ik rītu vajadzēs sūtīt pārdesmit kilometru tālā ceļā katru dienu, vai man kāda dokumenta iegūšana “centrā” neprasīs teju vai visu dienu. Šie jautājumi politiķiem un ierēdņiem laikam šķiet pārāk vienkārši, tomēr vairumā gadījumu lauku iedzīvotājiem tieši nesaņemtās atbildes liek uz katru jauninājumu raudzīties ar diezgan lielu skepsi.
