Viņnedēļ tiku uzaicināts savādās pusdienās. Priekšēdienā bija siera plate. Pamatēdienā – maņu, gremošanas orgānus un prātu mulsinoša biezeņzupa, kuras galvenā sastāvdaļa bija daudziem tik pazīstamais kausētais siers «Dzintars».
Viņnedēļ tiku uzaicināts savādās pusdienās. Priekšēdienā bija siera plate. Pamatēdienā – maņu, gremošanas orgānus un prātu mulsinoša biezeņzupa, kuras galvenā sastāvdaļa bija daudziem tik pazīstamais kausētais siers “Dzintars”. Bet ar to šī “vienveidība” nebeidzās.
Sekoja brieža cepetis, ietīts papīrplānās bekona šķēlītēs, kas tomēr bija vien papildinājums kartupeļu un siera sacepumam. Droši vien nepārsteigšu lasītājus, pavēstīdams, ka arī deserts bija pagatavots no siera.
“Kas nu pašiem ir, ko saražojam, to arī ēdam un ar to cienājam,” man piemiedza ar aci dinejas namamāte “Siera kluba” prezidente Vanda Davidanova.
Mūs, ēdāju, todien restorānā “Gutenbergs” bija gandrīz četri desmiti – vecie, “īstenie”, “Ulmaņlaiku rūdījuma” piensaimnieki un viņu mūsdienu kolēģi, mediķi, sierdari vai no visas Latvijas, izcilāko restorānu šefpavāri un daži mani spalvasbrāļi, kam ne tikai garšo siers, bet ir prieks arī to aprakstīt.
Kopā sanākšanas iemesls bija īss atskats uz kluba diviem darbības gadiem, iepazīšanās ar jauniem biedriem un vienkārši – gadu mijas atzīmēšana. Lai gan visa pasākuma ritumā tika baudīts siers un runāts par sieru, gluži neiztika bez politikas un ekonomikas.
Sierdari izteica gandarījumu par to, ka Latvijas zemnieki spēj saražot un piegādāt augstvērtīgu pienu, no kura iespējams ražot sieru, kas praktiski nav sliktāks par pasaulē atzītākajām šķirnēm. “Rokforas” siera ražotāji no Rankas pastāstīja par amizantiem piedzīvojumiem ārzemju sierotavās, kur saskārušies ar šā fantastiskā garduma receptes glabātāju “nenovīdību” un noslēgtību, tomēr, pateicoties savām vispusīgajām profesionālajām zināšanām, pratuši bezmaz “no ieelpotā aromāta vien” noteikt tos īpašos knifus, kas no svešiniekiem tiek rūpīgi slēpti.
Kāds medicīnas doktors, nesen kļuvis par “Siera kluba” biedru, pastāstīja, ka ir specializējies tieši kalcija hlorīda ietekmē uz pārtikas produktiem un cilvēku organismu, ka savulaik Latvijā eksperimentāli jau mazliet ražots šis arī sierdariem vajadzīgais savienojums. Viņš piedāvāja kopīgi apsvērt tā ražošanas uzsākšanu vietējā tirgus vajadzībām.
P.Stradiņa klīniskās slimnīcas galvenais ārsts Māris Pļaviņš atgādināja, ka latviešu literatūra min to, ka mūsu senči uzturā lietojuši lielākoties biezpienu (kas ir siera brālis), bet gaļa un speķis maltītē ienākuši tikai beidzamā pusotra gadsimta laikā, un vispār esot strīdīgs jautājums par to holesterīna kaitīgumu…
Protams, attiecīgajiem sieriem un maltītēm tika piedzerts piemērots vīns (ar priekšēdienu, siera plati, piemērotāk ir pasniegt baltvīnu), tādēļ, stundām ritot, valodas kļuva vien aizraujošākas, interesantākas.
Arī “Ziņām” smēlos tematu, tāpēc, iespējams, jau tuvākā nākotnē varēs lasīt par kādu lauku skolotāju, kas pārkvalificējusies par siera darītāju un tirgū piedāvā pieprasītas šķirnes, kas tapušas mūsu leišmalē.
