Augstākā izglītība darba tirgū kļūst arvien vērtīgāka. Gandrīz 90 procentos darba piedāvājumu obligāta prasība ir bakalaura grāds.
Augstākā izglītība darba tirgū kļūst arvien vērtīgāka. Gandrīz 90 procentos darba piedāvājumu obligāta prasība ir bakalaura grāds. Ar ko jārēķinās jaunietim, kas pēc vidusskolas plāno turpināt mācības augstskolā, un ar ko jāsaskaras tiem, kas savu izvēli – es mācīšos tālāk – jau ir izdarījuši? To mēģinājām noskaidrot sarunā ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātes 3. kursa studenti Aneti Aizsilnieci.
Kā tu raksturotu pašreizējo situāciju studentu sociālajā dzīvē Latvijā?
Jauniešiem ļoti agri jāsāk domāt par to, kā kaut ko nopelnīt, lai apmierinātu savas jauna cilvēka tik daudzās vajadzības. Tas bieži vien ir iemesls, lai pamestu mācības vai tās nemaz nesāktu. Es darbojos studentu pašpārvaldē, un man iznācis piedalīties iesniegumu par sociālajiem pabalstiem izskatīšanā: ģimenē četri bērni, ir tikai mātes ienākumi 60 latu mēnesī, ģimenes ar vecākiem – bezdarbniekiem, invalīdiem… Ir grūti iedomāties, kā šie cilvēki dzīvo, no kā pārtiek. Kā lai students izdzīvo ar 15 latiem (stipendija un transporta kompensācija) mēnesī, kāda ir viņa ēdienkarte, kāds ir viņa apģērbs?
Kādi ir priekšlikumi situācijas uzlabošanai?
Pērn rudenī piedalījos Latvijas studentu apvienības “Līderu forumā 2003”, biju darba grupā, kas runāja par studentu sociālo nodrošinājumu. Kā piemērus izmantojām citu valstu (Čehijas, Polijas, Slovēnijas, Ungārijas) studentu dzīvi un sociālo stāvokli. Daudz diskutējām par to, kas Latvijas studentiem būtu nepieciešams. Nonācām pie vairākiem priekšlikumiem.
Stipendiju reforma
Jāturpina strādāt, lai stipendiju fondu varētu ik gadu pakāpeniski palielināt; vajadzētu rast iespēju stipendijas izmaksāt vairāk studentiem nekā līdz šim. Diezgan daudzi studenti, kas saņem stipendiju, arī strādā. Domājam, ka ir jāpārdomā arī stipendiju sadales sistēma: to varētu saņemt tikai nestrādājošie studenti.
Starppilsētu transporta atlaides
Būtu labi, ja arī pie mums ieviestu starppilsētu transporta atlaides visiem pilna laika klātienes studentiem, līdz tam saglabājot līdzšinējās kompensācijas. Šādas atlaides ir vairākās valstīs, piemēram, Čehijā, Polijā.
Sociālie pabalsti
Studenti, kas nonākuši ārkārtas nelabvēlīgos apstākļos, būtu jāatbalsta īpaši. Citiem sabiedrības locekļiem, kas strādā algotu darbu un maksā nodokļus, ir iespēja saņemt līdzīgus pabalstus. Studenta darbs ir mācīties, lai saglabātu izglītības kvalitāti, nevis strādāt un mācīties. Par to tiek nepārtraukti atgādināts. Manuprāt, ļoti nozīmīga ir studentu sociālo pabalstu fonda izveidošana. Šie pabalsti jānodala no stipendiju fonda un jāadministrē centralizēti. Ir vairāki gadījumi, kad sociālais pabalsts ir ļoti nepieciešams, tas ir, apgādnieka zaudēšana; bērniņa piedzimšana jaunajām māmiņām, kas studiju laikā nav strādājušas un tādēļ nevar saņemt visus pabalstus; daudzbērnu ģimenēm, kurām visi bērni nav sasnieguši 21 gada vecumu; šāds pabalsts vajadzīgs arī maznodrošināto vecāku bērniem.
Veselības apdrošināšana
Sen zināma patiesība: pareizāk ir cīnīties ar cēloņiem, nevis ar sekām, tādēļ būtu jāgādā arī par studentu veselību. Valstī ir sistēma, kas nodrošina primāro veselības aprūpi, bet pārējais ir atkarīgs no katra indivīda. Tā kā maksāt par veselības apdrošināšanu studentu kavē viņa ienākumu līmenis, valstij vajadzētu iesaistīties studentu veselības apdrošināšanā ar savu – valsts – daļu. Tās varētu būt nozīmīgas atlaides (vismaz 50%) veselības apdrošināšanas polises iegādei.
Nodokļu atlaides
Vēl viena ārzemēs praktizēta lieta ir nodokļu atlaides. Arī Latvijā tādas vajadzētu dot darba devējiem, kas pieņem darbā studentus (vasarās vai uz pusslodzi). Tas, iespējams, mazinātu aplokšņu algu skaitu. Tādā veidā varētu palielināt iespējas studentiem tikt pie darba un iegūt pieredzi. Bez tās mūs nekur negrib ņemt strādāt.
Ko studentu organizācijas ir darījušas, lai mainītu situāciju?
Rīkoti piketi, esam mēģinājuši runāt ar Izglītības ministriju. Ir viedoklis – ja jau studenti neceļ lielus nemierus, tad viņiem viss ir kārtībā. Bet, ja paskatās, kas notiek valstī, – ik pa laikam protestē ārsti, pensionāri, skolotāji, zemnieki. Vai tam bijuši kādi rezultāti? Diezgan bezcerīgi.
Kāda ir situācija ar kredītiem? Ir samazināts galvotāju skaits, tas palielina kredītu pieejamību.
Patiešām liels prieks, ka valdība pieņēmusi lēmumu samazināt galvotāju skaitu kredītu ņemšanai. Tas dos iespēju iegūt kredītus arī tiem, kam divu galvotāju nebija. Taču tajā pašā laikā tiek “nogrieztas” transporta kompensācijas.
Students nedrīkst aizmirst, ka kredīts ir kredīts, tas nav pabalsts. Kredīts būs jāatdod, turklāt vēl diezgan daudz pārmaksājot procentos. Studentiem ir pieejami divi kredīti – studiju (ar to sedz mācību maksu) un studējošais, maksimāli 80 latu mēnesī. Summa ir atkarīga no pieprasītāja ģimenes finansiālā stāvokļa, kā arī no tā, cik tajā brīdī vēl ir kredīta gribētāju.
Nu labi, es paņemu to kredītu. Ja man nepaveicas un netieku budžeta grupā, tad – abus. Vai es būšu spējīga tos atmaksāt, beidzot mācības? Darba tirgū tādi “zaļi bakalauriņi” bez pieredzes nevienam nav vajadzīgi. Aizvien vairāk studentu pēc mācībām dodas uz ārzemēm, tur “novergo” savu gadu un atbrauc ar pāris tūkstošiem maciņā, ar ko atmaksāt kredītus. Bet, ja tas ir jādara no 100 latu algas, ko var nopelnīt šeit Latvijā? Turklāt, aizejot prom no kopmītnēm, jādomā par dzīvesvietu, ģimeni, bērniem. Un tas atkal nozīmē ņemt kredītu.
Tu sāki runāt par kopmītnēm. Dzīvošana tajās samazina studenta izdevumus, vai ne?
Kopmītnes ir lētākais variants. Taču to visiem nepietiek, turklāt telpām vajadzīgi remonti, bet tam nepietiek naudas.
Lai parādītu, ka students īsti nevar dzīvot no svaiga gaisa un arī viņam vajag naudiņu, aptaujāju trīs LLU studentes par viņu mēneša izdevumiem (skat. tabulā).
Pirmā aptaujātā studente nāk no Bauskas rajona, dzīvo kopmītnēs, ģimenē no četriem ir trešais bērns. Otrā studente dzīvo īrētā istabiņā pie tantes un dala to ar vēl vienu meiteni. Viņa nāk no Madonas rajona; ģimenē, kur viens no vecākiem ir pensionārs, ir vienīgais bērns. Trešā aptaujātā dzīvo Rīgas rajonā, ģimenē ir vidējais bērns. Viņa īrē dzīvokli, par kuru jāmaksā tikai komunālie maksājumi. Pusi no dzīvokļa izdevumiem sedz puisis, kas arī ir students.
Izdevumos pie pārtikas netika pierēķināts tas, ko paņem no mājām. Arī citas vecāku iegādātas lietas nav ierēķinātas. Sadaļā “izglītība” ieskaitīju izdevumus par printēšanu, kopēšanu, vākiem un citām kancelejas precēm, savukārt pastāvīgos maksājumus veido komunālie maksājumi, īre, tālruņa rēķini.
Visu aptaujāto studenšu vienīgie ienākumi ir astoņu latu stipendija un transporta kompensācija. Pārējo sedz vecāki.
Tu pati mācību laikā nestrādā. Kāda ir tava attieksme pret strādājošajiem studentiem?
Ja vecāki nevarētu segt manus izdevumus, arī man būtu jāmeklē darbs. Tāda ir situācija. Nesaprotu, kādēļ tik noraidoši pret strādājošajiem klātienes studentiem izturas valsts. Varbūt patiešām nevar iedomāties, kā ir atnākt mājās un atvērt tukšu ledusskapi? Daudzi smejas – studentu nacionālais ēdiens ir cepti kartupeļi. Bet tā arī tas ir, jo kartupeļi ir lētākais, turklāt tos var atvest no mājām. Vai tiešām gadus četrus jaunietim jāmokās ar veselības problēmām un jādzīvo, skaitot pēdējos santīmus, lai saglabātu izglītības kvalitāti? Pērnā gada rudenī valdība neatbalstīja likumprojektu par studentu sociālo nodrošinājumu bezdarba gadījumā. Valdību veidojošās frakcijas “Jaunais laiks” deputāte Ina Druviete to pamatoja šādi: “Latvijā izveidojusies nenormāla situācija, ka pilna laika studenti paralēli mācībām arī strādā. Šāda prakse nebūtu veicināma, lai garantētu augstu zināšanu kvalitāti.” Vai tas nav smieklīgi? Valsts nevar nodrošināt sociālo atbalstu studentiem, bet tas, ka viņi to cenšas darīt paši, skaitās nenormāli! Ikvienam vajadzētu būt tiesībām uz sociālo nodrošinājumu bezdarba gadījumā. Studenti veic obligāto apdrošināšanas iemaksu, tādēļ viņiem ir tieši tādas pašas tiesības kā visiem pārējiem strādājošajiem.
***
Trīs studenšu vidējie izdevumi mēnesī
Studente nr.1; Studente nr.2; Studente nr.3
Uzturs 25,76 20,64 16,62
Veselība un higiēnas preces 7,38 4,05 0,89
Atpūta 2,35 6,32 11,48
Saimniecības preces 0,58 3,27 0,5
Izglītība 2,94 5,93 4,2
Pastāvīgie maksājumi 35 19,35 8,98
Transports 0,8 15,2 9,7
Apģērbs 12,9 0,3 3,3
Pārējie 2,49 21,49 8,89
***
Skaitļi
1990. gadā statistiskais iztikas minimums bija 125 rubļi, studenti saņēma stipendiju aptuveni 40 līdz 50 rubļu apmērā, t.i., 35% no iztikas minimuma. 2003. gada novembrī iztikas minimums sasniedza 95 latus, savukārt studentu stipendija ir astoņi lati, t.i., 8,5%.
