Kad pārvedām mājās, viņš nemaz nesmilkstēja. Pavisam mazītiņš pūku kamoliņš lēnām apstaigāja istabas, ik pa laikam paskatoties uz jaunajiem saimniekiem lielām, mīļām un par uzticību vēstošām acīm.
Kad pārvedām mājās, viņš nemaz nesmilkstēja. Pavisam mazītiņš pūku kamoliņš lēnām apstaigāja istabas, ik pa laikam paskatoties uz jaunajiem saimniekiem lielām, mīļām un par uzticību vēstošām acīm. Es šim skatienam atbildēju un klusībā jautāju: “Vai tiešām tā ir dzīva radībiņa?”, – jo suņuks ļoti atgādināja spēļu mantiņu.
Sestdien savam Jorkšīras terjeram Marko May King nosvinējām gada jubileju. Un pagājis jau pietiekami ilgs laiks, lai spriestu, kā tas ir, kad sunītis ir mājās. Pirms to iegādājāmies par, jāteic atklāti, bargu naudu, bija cilvēki, kas brīdināja, ka līdz ar dzīvnieka ienākšanu būs simts un viena problēma. Proti, visur būs spalvas, mājā valdīs nekārtība, ar to vienmēr būs jāiet ārā un tā tālāk. Patiesībā ļoti priecājos, ka nepaklausīju brīdinātājiem, jo nemaz nespēju iedomāties savu ikdienu bez mazā Marko. Pirmkārt, jau ļoti pārsteidza viņa raksturs. Agrāk tiku dzirdējusi, ka augumā mazie suņi ir dumji, daudz rejot un neklausot. Taču suņu salonā mums piekodināja, ka par Marko ir jārūpējas, viņš jākopj un jāmīl, savukārt četrkājainim mūs tikai jāklausa. Un ticiet vai ne, viņš tā dara. Dažkārt šķiet, ka viņš pilnībā saprot latviešu valodu. Skatos viņam acīs un saku: “Ej ēd!” Un šis iet un ēd ar’, kaut arī nenorādīju uz trauciņu. Vai arī teicu, lai Marko aiziet apsēžas uz dīvāna un pozē, jo fotografēšu. Nu gan paliku bez valodas, kad dzīvnieciņš to izdarīja. Marko daudz saprot, nemaz nerunājot par ikdienišķajām frāzēm: “Iesim ārā!” “Uzvilksim kombinezonu (aukstā laikā)!” “Kur ir mantiņa?” Sunītis allaž sagaida mājās ar palēcieniem un straujiem astes vēzieniem. Marko ir kā mājas gariņš, kas ienes saskaņu un dzīvesprieku.
Jautri gāja sestdien, kad jubilāru sveicām ar svaigi vārītu vistas gaļu. Tad gan Marko īsti nesaprata, kas tā par kavēšanos, jo, pirms pasniegt gardās brokastis (ikdienā viņš ēd tikai speciālu suņu barību), dziedājām “Sveiks lai dzīvo!” Markucis noteikti pie sevis šķendējās, lai beidzam bļaustīties un dodam vienreiz ēst!
Visu laiku es gribēju suni. Varbūt tādēļ, ka ģimenē, pie vecākiem augot, allaž bija kāds rējējs. Vispirms izvēlējos šķirni. Jorkšīras terjerus raksturo kā ļoti inteliģentus, dzīvespriecīgus un drosmīgus suņus. Vajadzības gadījumā viņi pat ietu cīkstēties ar Godzillu. Viņi nekad nemet spalvu. Tā tas tiešām ir. Tikai viena prognoze nepiepildījās: visi galvoja, ka šis suns esot kā kaķis – savas darīšanas kārtojot istabā, speciāli ierīkotā tualetē. Bet Marko jau sākumā parādīja, ka viņu vajadzēs vest izkārtoties ārpus mājas. Bet tas netraucē, reizēm ir pat prieks it kā suņa dēļ aizbraukt zaļumos, pašiem pie viena ieelpot svaigu gaisu un izskrieties pa mežu!
Nupat nomainījām dzīvesvietu un konstatējām, ka jaunajā daudzdzīvokļu mājā mūsu kāpņu telpā dzīvo vēl trīs četrkājaiņi. Tas priecē, jo esmu pilnīgi pārliecināta, ka, tie, kas mīl dzīvniekus, ir labi cilvēki!
