Aiziet jau četrpadsmitais gads kopš 1991. gada janvāra barikādēm Rīgā, Viļņā un Tallinā.
Aiziet jau četrpadsmitais gads kopš 1991. gada janvāra barikādēm Rīgā, Viļņā un Tallinā. Latviešu strēlnieki ar savām varonīgajām cīņām darīja mūs pasaulei pazīstamus XX gadsimta sākumā, kad dibinājās Latvijas valsts. Bet barikādes tautu pacēla augstā godā laikā, kad valsts tika atjaunota.
No dzīves Jelgavā un Rīgā Elmārs Kristiņš kopā ar kundzi Janīnu atgriezies laukos savā dzimtajā pusē netālu no Kalnciema līdzās Lielupei, pa kuru pirms vairāk nekā sešdesmit gadiem kuģoja viņa tēvs Alfrēds Kristiņš. Kara laikā – 1943. gadā – dzimušais Elmārs savu tēvu apzinīgā vecumā tā arī nav redzējis. Kā agrāko aizsargu nodaļas komandieri un mežabrāli Elmāru Kristiņu 1944. gadā padomju okupanti arestēja un nobendēja. Šķiet, ka Elmārs no tēva mantojis spēju saglabāt iekšēju mieru tad, kad citiem viss šķiet trauksmaini un bīstami. Mantota ir arī mīlestība pret savu Latvijas valsti un naids pret tiem, kas to vēlējušies iznīcināt.
Kā atceras LNNK Jelgavas nodaļas valdes priekšsēdētājs Aļģimants Burba, Elmārs Kristiņš bija viens no tiem, kas darbojās Nacionālās neatkarības kustībā no pašiem pirmsākumiem. Viņa sirdslieta bija īpašo kārtības sargu vienību jeb tautā saukto “balto berešu” organizēšana.
Līdz ar Latvijas Tautas frontes uzvaru Augstākās padomes vēlēšanās, izpildvarā un jo sevišķi tā saucamajās “spēka struktūrās” daudz kas bija palicis pa vecam. Liela daļa padomju laika miliču turpināja iet impērijas pavadā. Topošajai Latvijas valstij vajadzēja savus drošus bruņotus sargus. Triecienšautenes un pistoles (nemaz nerunājot par jaudīgākiem ieročiem) vēl līdz pēdējam Maskavai pakļautā Iekšlietu ministrija Latvijas valstij lojāliem cilvēkiem dot nevēlējās, bet vismaz varēja sākt organizēt militāra parauga vienības, ko varētu izmanot sabiedriskās kārtības uzturēšanai un, protams, pie pirmās izdevības apbruņot, kā pienākas.
Barikāžu laiks Elmāram Kristiņam nebija negaidīts. Cerēt, ka padomju impērija ar savu daudzmiljonu armiju, represīvo sistēmu sabruks mierīgi un klusi, likās naivi. “Es personīgi domāju, ka varēs drusku pašaudīties,” kā karavīrs bezbēdīgi saka sirmais un reizē jauneklīgais vīrs. Tomēr viss iznācis daudz skaistāk.
Cilvēki, kas stāvēja barikādēs, varbūt arī nemanīja, ka gan parlamentā (tolaik Augstākajā padomē), gan valdības mājā bija vēl viens sargu loks. Ja tiešām impērijas armija būtu uzbrukusi šiem valstiski svarīgākajiem namiem, tad to iekšienē pretī iebrucējiem būtu stājušies īpašie kārtības sargi, tostarp arī Elmāra Kristiņa vadītā jelgavnieku grupa. “Bijām izvietojušies pie valdības nama logiem. Tie bija noslēgti ar finieri, lai mūs nevarētu izkvēpināt ar kādām iemestām dūmu granātām. Pašiem rokās bija metāla stieņi un caurules. Man bija pārliecība, ja “omons” nāktu pa logiem iekšā, mēs viņus tuvcīņā būtu “salocījuši” un tūlīt arī tikuši pie ieročiem. Jelgavnieki vispār bija augstā vērtē. Viņi gan sargāja Daini Īvānu, gan vēlāk arestēja Rubiku,” saka E.Kristiņš. 1991. gada rudenī, izveidojoties Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijai, Elmārs devās strādāt tur. No šīs darbavietas arī 1999. gadā viņš aizgāja pensijā.
Lauku mājās uz žurnālu galdiņa starp avīzēm redzams tikko saņemtais žurnāls “Tēvijas Sargs”. Elmārs uzmanīgi seko, kā rit lietas valsts aizsardzībā. Bet par barikāžu laiku viņš piebilst, ka tādas uguntiņas cilvēku acīs diez vai mēs vismaz tuvākajā nākotnē pieredzēšot.
