Pašreizējais Ventspils teātra režisors Agris Krūmiņš savā ilggadējā darbavietā Jelgavas Jaunajā teātrī atgriezies kā viesrežisors – ar Augusta Strindberga «Jūlijas jaunkundzi», ko kultūras namā pirmizrādīs rīt un parīt.
Pašreizējais Ventspils teātra režisors Agris Krūmiņš savā ilggadējā darbavietā Jelgavas Jaunajā teātrī atgriezies kā viesrežisors – ar Augusta Strindberga “Jūlijas jaunkundzi”, ko kultūras namā pirmizrādīs rīt un parīt. Šo lugu režisors atzīst par sev idejiski vistuvāko darbu Strindberga daiļradē, tāpēc to izraudzījies pirmajai “tikšanās reizei” ar 19. gadsimta zviedru dramaturgu.
Kādi apsvērumi lika, un kādi apstākļi ļāva Strindberga “Jūlijas jaunkundzi” iestudēt tieši šeit, Jelgavas Jaunajā teātrī?
Tas bija Jaunā teātra vadības piedāvājums šajā sezonā kaut ko iestudēt, lugas un aktieru izvēli pilnībā atstājot manā ziņā. Izvēloties šo lugu, vienlaikus radās jautājums par telpu – problēma, ar kuru saskāros jau tad, kad strādāju šeit pastāvīgi: teātrim nav kamerzāles. Tad nu (kā savulaik ar Jonesku “Stundu”) uz kādu laiku esam centušies pakļaut kādu citu kultūras nama telpu, pārvēršot to ar scenogrāfiju, pielāgojot tādai “istabas teātra” formai. Šajā gadījumā tā ir kora telpa, kas pašlaik šķiet vienīgā iecerei daudzmaz piemērotā.
Pašlaik esmu viesrežisors, bet aktieri, protams, labi pazīstami – manas pēdējās studijas audzēkņi Jaunajā teātrī. Nesauksim to par konkursu, bet zināmu atlasi iestudējuma dalībnieki izturēja, jo sākumā pretendentu bija vairāk. Aktieri ir jauni, materiāls – diezgan sarežģīts; svarīgi bija izvēlēties pieredzējušākos – tos, kuri pārbaudīti dažādos žanros un ar kuriem kopā esam jau daudz ko nopietnu izdarījuši. Tad ir ticība, ka uz tā pamata varam spert kādu soli uz priekšu. Titullomā ir Liene Burba, Žans ir Valts Freimanis un Kristīne – Ieva Kokina. Atšķirībā no Strindberga ieceres, kur viņš ir minējis noteiktu personāža gadu skaitu (vairāk par 30), man – jau tad, kad pirmoreiz lugu izlasīju un sāku par to domāt, – šķita, ka jāspēlē jauniem cilvēkiem, kuriem vēl nav tik lielas dzīves pieredzes, kuriem viss vēl priekšā.
Pašu lugu var mēģināt izstāstīt kā avantūru, kuras dalībnieki nerēķinās ar to kaisles, varas un nodevības lavīnu, ko vaļā paraut spēj sākotnēji šķietami “nekaitīgas” flirta spēlītes. Kā lugas autora iecere skan jūsu interpretācijā?
Morāle ir pavisam vienkārša – kā dzīvnieku pasaulē: veselais izdzīvo, un slimais iet bojā jeb cietais izdzīvo, un trauslais iet bojā. Mana iecere ir stingri balstīta paša Strindberga komentāros – priekšvārdā “Jūlijas jaunkundzei”, ko es ļoti nopietni izstudēju, varētu teikt, pat izkonspektēju. Vienīgi Kristīnes tēla traktējumā, manuprāt, ir zināma pretruna. Kristīni Strindbergs it kā gribējis pasniegt tikai kā tādu skici – ne pārāk nozīmīgu, otrā plāna figūru, tomēr viņam ir uzrakstījies kaut kas vairāk, un loma palikusi it kā pusceļā. Līdz ar to šis ir tas izņēmums, kurā uzdrošinos būt diezgan patvarīgs, izmetot ārā dažas, manuprāt, diezgan nemotivētas vietas un varbūt padarot Kristīni nozīmīgāku.
Vēl runājot par ieceri, Strindbergam ir šī doma par veco un jauno aristokrātiju jeb aristokrātiem un vergiem. “Jaunā aristokrātija” ir tā, kas rodas no vergu kārtas – Žans un Kristīne, kuriem nav lielas inteliģences, bet ir liela vēlēšanās tikt uz priekšu. To pašu redzam arī mūsdienās: nav izglītības, bet ir tieksme uz augšu – pēc mantas, pēc varas, pēc stāvokļa… Bet tas no cilvēka prasa ne tikai zināmu enerģiju bet arī zināmu emocionālu nocietināšanos (Žana problēma ir tā, ka viņš ir pārāk jūtīgs; Kristīne – ne tik ļoti, viņai ir vieglāk). Tiem, kas to spēj, pieder nākotne. Jūlijas jaunkundze iet bojā, jo ir kaut kas tāds, ko viņa nespēj pārvarēt: viņa nevar “norīt” negodu, pazemojumu, to, ka viņa zaudē savu stāvokli, vārdu, varu. Ir tādas aristokrātiskas vērtības, arī šajos laikos diezgan atmirušas. Mēs, piemēram, nesaprotam, duelēšanās jēgu – to, kas bija muižnieka goda lieta. Cilvēki šāvās ne jau tāpēc, ka gribētu mirt. Arī Jūlijas jaunkundze iet bojā ne jau kādu iedzimtu pašnāvniecisku tieksmju dēļ, bet tāpēc, ka viņai to liek vecās aristokrātijas augstie morāles standarti. Aristokrātijas, kas nevar pastāvēt laikos, kad mainās vērtības.
Māra Ķimele to, kāpēc uz “Jūlijas jaunkundzes” mēģinājumiem Jaunajā Rīgas teātrī viņa aicina skatītājus, skaidro ar lugas modernistisko uzbūvi: to, ka attiecības izspēlētas nevis lineāri – ar visā lugā vienu ievadu un kulmināciju –, bet sazaroti – tā, ka ik ainai ir sava patstāvīga dinamika: savs ievads, sava kulminācija. Vienlīdz interesanti – skaties, kuru fragmentu gribi…
Tas ir Strindbergs kā modernās dramaturģijas aizsācējs. Sižets it kā sadzīvisks (autors pats to nodēvējis par naturālistsisku, gan vairāk tīri psiholoģiskā ziņā). Tajā pašā laikā varoņi ik pa laikam atvirzās no šādas reālpsiholoģiski tēlotas notikumu gaitas – aiziet nerealitātē, dzīvo tikai iztēlē. Taču jebkura “aiziešana” ir ļoti skaidri psiholoģiski motivēta. Tas viss ir sarežģīti, aktieriem grūti bet, manuprāt, ļoti interesanti.
Kāda ir jūsu attieksme pret tādu lugas vēstījuma nolasāmības atvieglošanas paņēmienu kā vides modernizēšana – pirms simt vai vairāk gadiem rakstītas lugas darbību pārcelt uz mūsdienām?
Tās ir katra režisora tiesības – viņš var darīt visvisādi, bet autora garam izrādē jābūt obligāti. Lugas vēstījums ir nolasāms, ja tās problemātika ir šodien aktuāla, un “Jūlijas jaunkundzei” neapšaubāmi tāda ir. Skatītāja uztvere taču ir asociatīva. Saģērbt aktierus tādās drēbēs, kādās katru dienu staigājam pa ielu, – man tas nešķiet interesanti. Iznāk tāda kā bakstīšana ar pirkstu acī. Ja tā dara, manuprāt, jādomā arī sava dramaturģija. Runa nav par simtprocentīgu dokumentālismu, taču jārespektē lugas tapšanas laika kultūras slānis. Tas ir pamats, ar ko jākontaktē.
***
Augusts Strindbergs (1849 – 1912)
• Zviedru dramaturgs, prozists, dzejnieks, gleznotājs.
• Studējis Upsalas Universitātē.
• Pirms pievēršanās rakstniecībai bijis bibliotekārs un žurnālists.
• Pirmo lugu sarakstījis pēc neveiksmīgas aktierdebijas un tai sekojuša pašnāvības mēģinājuma.
• Lugu “Jūlijas jaunkundze” uzrakstījis 1888. gadā Dānijā. Pēc gada to iestudē ar autora sievu baronesi Siri fon Eseni galvenajā lomā.
• Henriks Ibsens, kas Stindberga jaunības dienu attēlu turēja savā darbavietā, par viņu teicis: “Nevaru uzrakstīt ne rindiņas, ja nejūtu sevī urbjamies šo neprātīgo acu skatienu.
