Pirms kāda laika BBC rīkoja vēstuļu konkursu «Diena, kas izmanīja manu dzīvi».
Pirms kāda laika BBC rīkoja vēstuļu konkursu “Diena, kas izmanīja manu dzīvi”. Uzvarētājs, ko izvēlējās britu žurnālists, bijušais arābu teroristu gūsteknis, bija nevis, teiksim, kāds no aviokatastrofas par mata tiesu izglābies amerikānis, bet afrikāņu zēns, kura dzīves spilgtākais notikums bija velosipēda iegūšana. Lai izvēli saprastu, nav jādzīvo Āfrikā. Ir tik daudz dažādu prieku – no aizgrābjoši estētiskiem līdz piezemēti sadzīviskiem –, kurus vieno kopīgs avots – pieticība: priecāšanās nevis par to, kas (vienalga – varbūt vai noteikti, taču vēl tikai) būs, bet par to, kas jau ir.
“Jūlijas jaunkundzes” pirmizrāde būs rīt. Bet līdz tai Jaunā teātra auditoriju uzturējis prieks par talanta nezūdamības likumu jeb prasmi režisora un aktieru cienīgi risināt hroniski šauru finansiālu bezizeju, dzīvojot dzejas izrāžu žanrā.
Kaut ko līdzīgu izglābšanās priekam, nonākot uz gludā Rīgas ielas posma, ikreiz var sagādāt konstatējums, ka mežonīgajā kratīklī kaut kur RAF apkaimē jūsu iekšas nav palikušas uz mikroautobusa grīdas.
Reizēm var uznākt pusnostalģiska jutoņa, kas sākas ar “reiz bija…”, teiksim, par to, ka par spīti jauno rokgrupu kustības apsīkumam Jelgavā pagātnes rosības liecinieki “Prāta vētra” turpina būt šodienas varoņi un tautiešu nesenāko un vētraināko mīlestības apliecinājumu tagad iemūžinājuši DVD.
Ar patīkamu pārmaiņu var iepriecināt pat sabiedriskā ēdinātava, kas negarlaiko ar “tradicionāliem” krogus šlāgeriem. Tāds sīkums vien būtu, ja, Ojāra Vācieša vārdiem sakot, no tādiem nesastādītos dzīve.
