Pērn apritēja Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesores Lijas Dukaļskas piecdesmit darba gadu, pēc mēneša viņa svinēs savus septiņdesmit, ko pēc rosīgās kundzes ārienes nu nemaz nepateiksi.
Pērn apritēja Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesores Lijas Dukaļskas piecdesmit darba gadu, pēc mēneša viņa svinēs savus septiņdesmit, ko pēc rosīgās kundzes ārienes nu nemaz nepateiksi. Bet pats galvenais – pārvarot grūtības, padarītā ir daudz.
Bērnībā Lija Dukaļska sapņoja kļūt par ārsti. Taču, mācoties vidusskolā, viņai bija iespēja vērot kādas operācijas gaitu, un tad pusaudze sapratusi, ka ārsta profesija tomēr nav viņas.
Sapni nomaina realitāte
Sekoja cita izvēle – ķīmija. “Pēckara laikā ieraudzīju avīzē sludinājumu un uzzināju par toreizējās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Pārtikas rūpniecības (šis vārds no fakultātes nosaukuma izzudis) tehnoloģijas fakultāti. Izlēmu tur studēt divu apsvērumu pēc. Pirmkārt, laiki bija grūti, un skaidrs, ka pārtikas tehnologs vienmēr būs paēdis; otrkārt, tā ir tā pati ķīmija. Toreiz jaunieši bija sapņotāji, ideālisti, kuriem vajadzēja kaut ko jaunu, iet tālāk par saviem vecākiem. Un tieši šī fakultāte bija kas jauns. Mani vecāki nodzīvoja ar pamatskolas izglītību grūto dzīves apstākļu dēļ,” visu secīgi atceras L.Dukaļska. Viņas apbrīnojamā apņēmība kā dzinējspēks stūma uz priekšu. Profesore ir pārliecināta: “Jo grūtāk, jo labāk. Un noteikti jāpārvar tās grūtības, kas dzīves ceļā jāsastop.” Tolaik iestāties Pārtikas tehnoloģijas fakultātē (PTF) nemaz nebija viegli. Pieci seši cilvēki pretendēja uz vienu vietu. Bet ar šīm grūtībām Dukaļskas kundze veiksmīgi tika galā. Par savu specialitāti viņa izvēlējās cukurrūpniecību. “Un atkal laikam tādēļ, ka tā bija visgrūtākā”!
Pēc diviem darba gadiem Jelgavas Cukurfabrikā L.Dukaļska, profesora Jāņa Āboliņa mudināta, atgriezās mūsu universitātē (arī ar grūtībām, jo valsts sadale viņu sūtīja citur strādāt). J.Āboliņam, kas nu jau ir miris, L.Dukaļska velta daudz labu vārdu. Viņš bijis darba audzinātājs, iemācījis pienākumu pret darbu, pats būdams liels darba entuziasts. Brīžam profesorei šķiet, ka šo to no sava skolotāja viņa ir aizguvusi.
Saraksta par labāko atzītu grāmatu
LLU L.Dukaļska strādā 43 gadus, no tiem sešus profesores amatā. Par viņas izvēlēto specialitāti parasti visi brīnās, jo tā, redz, labāk piestāvot vīriešu dzimuma pārstāvjiem. Tomēr profesore ar visu lieliski tiek galā. Viņa allaž studentiem stāstījusi par pārtikas rūpniecības procesiem, aparātiem un iekārtām. L.Dukaļska atzīst, ka bezgala mīl savu darbu. Par to liecina arī trīs pasniedzējas uzrakstītās grāmatas. Turklāt pēdējā – “Pārtikas produktu iepakošanas tehnoloģija” – universitātes ikgadējā mācību grāmatu un mācību līdzekļu konkursā šogad novērtēta par vislabāko, un autorei piešķirta galvenā balva – 500 latu prēmija. 670 lappušu biezajam izdevumam augustā dienas gaismu ieraudzīt palīdzēja speciālistes no Rīgas – Dace Strode un Undīne Būde –, viņām profesore teic lielu paldies. Tieši pēdējos darba gados L.Dukaļska pievērsusies pārtikas produktu iepakošanas tehnoloģijām un tehnikai. “Tagad uzņēmējiem jādomā, kā pasniegt savu produkciju pēc iespējas pievilcīgāku patērētājam.” Viņas grāmata ir pirmais mācību līdzeklis latviešu valodā, kurā apkopota visnotaļ plaša informācija par mūsdienīgām iepakošanas tehnoloģijām.
Savukārt abas iepriekšējos gados iznākušās grāmatas “Pārtikas rūpniecības tehnoloģiskās iekārtas” un “Pārtikas tehnoloģiju procesi un aparāti” ieguvušas otro vietu.
Apvieno darbu un vaļasprieku
“Ar studentiem vienmēr bijušas labas attiecības. Bet, manuprāt, ar katru gadu jaunieši kļūst aizvien paviršāki, grib mazāk mācīties. Viņi vieglāk tiek cauri! Domāju, ja reiz daudziem jāmācās par maksu, viņi vairāk gribēs gūt zināšanas. Bet nekā! Jūtami vājāka kļūst inženiertehniskā puse, jo to mazāk jaunieši vēlas apgūt,” tas skumdina L.Dukaļsku, lai gan viņa neslēpj, ka tā ir sarežģīta tēma. Un tomēr profesorei ir izdevies panākt, lai daži jaunieši iemīl viņas mācītos priekšmetus. “Manu darbu turpina divas asistentes. Abām labi veicas,” ir gandarīta L.Dukaļska.
Pasniedzējai izdevies savienot divas savas sirdslietas – darbu un ceļošanu. Pēdējos desmit gados L.Dukaļska bijusi konferencēs astoņās deviņās ārvalstīs. Tas tāpēc, ka viņa mīl savu darbu un gatavo mūsu augstskolai lielisku “dāvanu”: Pārtikas tehnoloģijas katedras zinātniece ar kolēģiem piedalās pāris starptautiskos Eiropas Savienības atbalstītos projektos. Tos īstenojot, profesore cer, ka drīzā nākotnē LLU PTF studenti varēs strādāt jaunā, modernā laboratorijā, kādas viņa redzējusi citās Eiropas valstīs. “Tas ir tik skaisti, ka savā vecumā vēl pagūšu apskatīt pasauli, apvienojot to ar darba pieredzes bagātināšanu!” Lija Dukaļska neslēpj prieku.
***
LLU profesore
Lija Dukaļska
Izglītību ieguvusi: Saldus rajona Gaiķu pamatskolā, Saldus vidusskolā,
toreizējās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Pārtikas rūpniecības tehnoloģijas fakultātē;
Laimīgākā nedēļas diena: nav. Pēdējie trīs četri gadi pagājuši augstskolā. Darbam veltījusi arī visas brīvdienas, vakarus un atvaļinājumu. “Citādi manu grāmatu nebūtu bijis!”
Trīs vērtības dzīvē: “Noteikti vecāki. Nu jau viņi ir aizsaulē. Savulaik veltīju mammai un tētim ļoti daudz laika. Šķiet, ka mūsdienu jaunieši tā nedara. Tagad – pašai sava ģimene. To vairāku iemeslu pēc nodibināju vēlu, un bērniņu mums nav. Toties esmu uzaudzinājusi vīra meitu, un tagad man ir mazbērni. Trešā vērtība, protams, ir darbs.”
Laimīgais skaitlis: nav. “Neesmu māņticīga, taču man bieži ir priekšnojauta, kā kaut kas risināsies, un tā nepieviļ.”
