Pavisam netālu no vietas, kur ģeogrāfiski beidzas Zemgale, atrodas Kalni. Gan bez sniegotām virsotnēm un stāvām nogāzēm, tomēr – Kalni ar lielo burtu.
Pavisam netālu no vietas, kur ģeogrāfiski beidzas Zemgale, atrodas Kalni. Gan bez sniegotām virsotnēm un stāvām nogāzēm, tomēr – Kalni ar lielo burtu. Tas ir ciematiņš Saldus rajona Nīgrandes pagastā – ar modernu vidusskolu, sporta namu, bibliotēku, pastu, ambulanci, aptieku un pat viesnīcu 60 ceļiniekiem. Pagājušās nedēļas putenī “Ziņas” šo ciematu tik tikko atrada sniega vērpetēs un Ventas līkumos.
Mums norādīja uz nelielu ēku ceļmalas paugura galā: “Ja meklējat pienotavu, esat tai pabraukuši garām: rau, kur māja ar gaišajiem logiem.” Kamēr no apaviem nodauzīju sniegu, kamēr kāpu uz otro stāvu, paguvu pabrīnīties, ka 60 kilometru no rajona centra cilvēki spējuši neizvazāt reiz stiprās kopsaimniecības mantu, bet tieši otrādi – papildinājuši pagātnes mantojumu, ievirzot jaunās sliedēs un attīstot ražošanu, kas šķietamajai nomalei ne tikai sniedz izdzīvošanas iespējas, bet arī pārticību un drošu skatu nākotnē. Tiesa, sarunājoties ar SIA “Ozols” pienotavas īpašnieci Ausmu Meieri, jau pēc nedaudz minūtēm kļuva skaidrs, ka arī Kalnos valda tā pati aina, kas Latvijas uzņēmējdarbībā kopumā: spītīga neatlaidība, kas reizēm buksē vispārējā nesakārtotībā un neprognozējamībā.
Prātā sakārtoju zināmo par šīs saimniecības vadītāju Ausmu Meieri. Siera kluba sanāksmē viņa visus bija pārsteigusi ar to, ka vēl ne tik sen bijusi skolas direktore, bet nu jau gandrīz sešus gadus nodarbojas ar siera ražošanu.
Leišmales un kultūras mantojums
Bijusī pedagoģe Ausma Meiere nu jau gandrīz sešus gadus nodarbojas ar siera ražošanu.
Viņa Kalnos ir un tomēr nav vietējā. Ausmas kundze precizē, ka Nīgrandes pagastā dzīvojot kopš sešu mēnešu vecuma – kad viņas vecākus darbā uz kādreiz vienu no slavenākajām kopsaimniecībām aicinājis tās vadītājs Jānis Blūms. Māte strādājusi par pavāri ēdnīcā, kuras telpās tagad meita ierīkojusi pienotavu. Ausmas tēvs bija ēdnīcas sagādnieks un pēc tam Blūma šoferis. Meitene Kalnos augusi, tur pabeigusi skolu, strādājusi par sporta metodiķi, pēc tam, kļuvusi par diplomētu bibliotekāri, tika uzaicināta strādāt jaunajā Kalnu bibliotēkā. Tur aizritējis 13 darba gadu.
Ieskats Ausmas kundzes pagātnē bija nepieciešams, lai kļūtu saprotamāks, kāpēc mūsu saruna iesākās ar barikāžu laika pieminēšanu.
“Savā būtībā neesmu biznesa cilvēks, kam interesē tikai rezultāti un peļņa. Man ļoti patika strādāt skolā, bet pirms tam bibliotēkā. Starp grāmatām pavadītie gadi un veiksme darboties tādu izcilu bibliogrāfu vadībā kā Valdis Anaparts un Valdemārs Ancītis manai dzīvei bija piešķīruši augstu garīgo jēgu. Šie cilvēki lielā mērā veidoja manu vērtību skalu.”
Kad nācis piedāvājums strādāt skolā, Ausma raudājusi. Tomēr izšķīrusies par labu pedagoga darbam un, ko tur slēpt, izdevīgākajiem nosacījumiem. Viņa nenovērsās no garīgajām vērtībām, bet pat pedagoģiskajā darbā prata tās radoši sniegt arī daudziem citiem sava pagasta ļaudīm, vadīdama folkloras ansambli “Ninīve”. Tāds bijis senais Nīgrandes nosaukums – vēl pirms Pīļumiesta pilsētiņas, kam pilsētas statuss ticis piešķirts sakarā ar intensīvo kaļķu tirdzniecību pa Ventu. Ansambļa dalībnieki meklējuši arhīvos, fondos un vecāku cilvēku atmiņās Latvijas brīvvalsts laiku un senās strēlnieku dziesmas, reti bijušas sestdienas un svētdienas, kad neuzstājās ar koncertiem. Tā turpinājies gadus desmit.
Ausma Meiere teic, ka viņa neesot nekāda mūziķe, viņa pat nepazīstot nevienu noti, tomēr tas viņai nav traucējis ap sevi vienot cilvēkus, lai dziedātu pirmās neatkarīgās Latvijas dziesmas. Ansamblis piedalījās pirmajā folkloras festivālā, bija kopā, kad Dainis Stalts cauri Vecrīgai nesa Latvijas karogu. Vienai ansambļa “Ninīve” dalībniecei arī bija saglabājies oriģināls, no vilnas austs Latvijas karogs, un tā esot bijusi neizsakāma izjūta, kad ikvienam gribējies tam pieskarties pirmajā Oskaram Kaplakam veltītajā piemiņas mītiņā Airītēs un dziedāt, tam plīvojot…
Šiem notikumiem un laikam esot liela nozīme arī tagad, kad visi vairāk interesējas par ražošanu, ekonomiku, jo daudzi Nīgrandes ļaudis izgājuši patriotisma un kultūras skolu kopā ar šo ansambli, sevišķi jaunā paaudze. Tas bijis īpašs laiks. Ausmas kundze uzskata, ka toreiz viņa kopā ar domubiedriem atradusies īstajā vietā un īstajā laikā. Un tas lielā mērā arī esot iezīmējis turpmāko dzīvi. Piemēram, tieši tāpēc it kā nomaļajā leišmalē bijis iespējams rīkot festivālu “Bērni pie Baltijas jūras”: vasarās tas divas nedēļas pulcēja viesus, pēc tam pilsētas bērniem tika organizētas vasaras atpūtas un treniņu nometnes. Ausmas Meieres balsī ieskanas racionālas notis: “Skola Kalnos ir liela un moderna, nav viegli to uzturēt, un lieks latiņš noder.”
“Siera ceļa” sākums
“Mans maģiskais skaitlis ir septiņi,” saka Ausma Meiere. “Esmu dzimusi septītā mēneša septītajā datumā, daudzi nozīmīgākie mana mūža notikumi arī saistīti ar šo datumu. Un, ja ne ar tieši septīto, tad noteikti – ar 27!”
Arī viņas vadītā Kalnu pienotava tika atklāta 7. aprīlī – pirms sešiem gadiem. Kādreiz Latvijā slavenās kopsaimniecības ne mazāk slavenais vadītājs Jānis Blūms Kalnos bija paguvis iekārtot modernu bibliotēku, labu vidusskolu, sporta namu un daudz ko citu, kad nāca pārmaiņu laiki. Blūms atstāja savu amatu, saimniecību pārveidoja par paju sabiedrību, taču tās mūžs nebija ilgs, to drīz likvidēja. Tomēr izdevās saglabāt neizvazātas iepriekšējos gados krātās materiālās vērtības. Ausmas kundzes vīrs tolaik bija strādājis par sagādnieku un “Blūma šoferi”, Ausma Meiere bija vidusskolas direktore. Bērni bija izauguši un gatavojās beigt vidusskolu, bija jādomā, kā lai viņiem nodrošina turpmāku izglītību, skolas maksu. Tas deva impulsu 1992. gadā sākt uzņēmējdarbību. Tā nelielajā Kalnu ciematiņā tika atvērts pirmais veikaliņš. To Ausma tagad atceras gan ar siltumu, gan ar izbrīnu: “Tas bija pavisam neliels, tagad ieejot, pati nesaprotu, kā tādā vispār varējām strādāt.”
Tā kopš 1992. gada par Meieres kundzes un viņas ģimenes pamatnodarbošanos kļuva tirdzniecība. Pēc tam radusies iespēja privatizēt bijušo ēdnīcas ēku, kur tagad ir ierīkota pienotava. Vēl paju sabiedrības īsajā mūžā bijusi ideja krejot pienu (saimniecībai bija savs slaucamo govju komplekss), tomēr ražotne pārtrauca savu darbību, to lāgā pat neuzsākusi. Nevienam nevajadzīgi izrādījās separatori un vēl šis tas no krejotavas aprīkojuma. Ausmas Meieres ģimenes uzņēmums nosprieda tam rast pielietojumu. Taču – kādas produkcijas veidam pievērsties?
Ideju par siera gatavošanu pasvieda gandrīz vienlaikus divi cilvēki: vietējais arodbiedrības priekšsēdis un Ausmas vīra draugs Piešiņa kungs, kas akciju sabiedrības “Kurzemes piens” Priekules pienotavā ražoja Krievijas sieru. Tieši viņš bija iedrošinājis, ka “tā lieta ies”, un piedāvāja palīdzību.
Sākumā iznācis piedzīvot gan sāpīgus punus, gan konkurenci ar “Kurzemes pienu”. Taču aptuveni pēc pusotra gada lielais Liepājas uzņēmums nogrima, toties Kalnu pienotavas sierdari bija vairojuši pieredzi un zināšanas. Konkurencei samazinoties, kļuva vieglāk pasterizēto pienu, biezpienu, jogurtu, skābo un saldo krējumu pārdot, piegādājot arī skolām, bērnudārziem, pansionātiem. Tomēr ar sieru, ko Kalnos ražot sāka pašu pirmo, joprojām īsti labi negāja. Grūti nācies panākt labu siera kvalitāti, bet sliktu sieru, protams, ir grūti pārdot. Ķibeles pastiprināja tas, ka sāka pietrūkt apgrozāmo līdzekļu un līdz ar to buksēt samaksa par piegādāto pienu. Pienotavai sāka pagriezt muguru daļa piena ražotāju… Tomēr, spītīgi ķepurojoties pretī grūtībām, arvien pilnīgāk apgūstot siera darīšanas prasmi, situācija no jauna sāka uzlaboties, un nu jau, ja ne visi 100 procenti, tad gandrīz visi kādreizējie piena piegādātāji, “apgājuši pa apli”, atgriezušies pie sadarbības ar Kalnu pienotavu. Ausmas kundze lūdz precizēt: “Bet ir arī tādi, kas ar mums kopā strādājuši jau kopš pašas pirmās dienas. Par to viņiem lielu lielais paldies!”
(Nobeigums 27. janvāra “Laukos un sētās”)
