Bļāviens! Kamēr vēl nav pieņemts šīs Saeimas pats svarīgākais, nepieciešamākais, radikālākais un bargākais likums – likums par uzvedību darbavietā –, kamēr tas nav pieņemts, tik daudz ir jāpagūst un jānoskaidro!
Bļāviens! Kamēr vēl nav pieņemts šīs Saeimas pats svarīgākais, nepieciešamākais, radikālākais un bargākais likums, kura rezultātā tiks nodrošināta ne tikai nācijas tikumība un kultūra, bet arī labklājība, – likums par uzvedību darbavietā –, kamēr tas nav pieņemts, tik daudz ir jāpagūst un jānoskaidro!
Jāpagūst platīnbaltajai kolēģei pastāstīt, kā likt iemirdzēties blondīnes acīm (jāiespīdina ausī lukturītis). Smuko Taņu jāmēģina visā augumā iespiest savā gara matricā, lai, nedod Dievs, pēc tam, kad likums būs stājies spēkā, ne prātā nenāktu mielot savus kārīgos skatienus pie viņas daiļi veidotajām kājām, kas aug tieši no ausu ļipiņām. Jāiezubrī, ka mūsu kantora apkopējas Zelmas kundzes klātbūtnē jāizvairās no arbūzu, ķirbju, baznīcu kupolu un Visuma lielāko planētu pieminēšanas, lai nekādā gadījumā nemestu aizvainojumu uz viņas auguma (tā vien mēle niez pateikt – dāsnajām) formām. Jāsavalda rokas, kājas, deguns un citi izaugumi – lai nesnaikstītos ne uz to pusi, kur aizslīd manu daiļo darbabiedreņu tvirtie dupsīši, citi apaļumi un frizētās galviņas…
Jāizstrādā individuāli uzvedības noteikumi un svinīgi jāapņemas ievērot, ka turpmāk darbā runāšu un domāšu tikai un vienīgi par darbu, raudzīšos vienīgi uz darbu (mūsu firma modelē krūšturus), bet pēc darba kritiski analizēšu savu rīcību aizvadīto astoņu stundu ritumā, taču, ja konstatēšu apgrēcīgu domu piemeklējumu darba laikā, līdz rīta gaismai sacerēšu motivētu paskaidrojumu, ko nolikt uz savas tiešās priekšnieces galda: tā un tā, esmu vainīgs un grēcīgs, taču izlūdzos piedošanu, jo nav, nu nav man 10 000 latu, ar ko segt konkrētai būtnei neviļus nodarīto morālo kaitējumu, kas, iespējams, varētu tikt iztulkots kā seksuālā uzmākšanās!…
No tiesas apzinos, ka esmu rupjš un vulgārs, ka man nav vietas tik sterilā sabiedrībā kā mūsu kolektīvs un valsts, kas (pēc dažu citu valstu parauga) tiecas uz morālu skaidrību! Neiederos cilvēku vidē, kur drīkst nesodīti spļaut uz ielām, lamāties svešvalodās, agrās novakarēs veldzēties pornogrāfijai tuvu filmu un sižetu vērošanā televizorā, jo dodu priekšroku (kā tagad apzinos – pārprastai) jautrībai darba vidē daiļā dzimuma kolektīvā!
Tikai… Nesaprotu, kā lai rīkojos, ja vīrieša cieņu aizskarošu anekdoti man pastāstīs erudītā un zobgalīgā priekšniece? Ja, ieradies darbā ar jaunu kaklasaiti, izdzirdēšu kā allaž ciniskās Monikas repliku par tās garumu un krāsu? Vai arī man būs iespējams vērsties ar prasību tiesā saistībā ar manai vīrestībai nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu? Ja tā, viss kārtībā: kā daždien vienīgajam bikšainim savā birojā man varētu pavērties laba iespēja gūt brangus ienākumus. Ja tomēr man tas būs liegts – vai tas tomēr neliecinās par diskrimināciju, ja es par Eiženijas koši uzmālētajām lūpām (ar to nospiedumu viņa noķellēja manu apkaklīti Andrievu vārda dienā) drīkstēšu sodīties tikai mājās tumsā zem segas, bet jau pieminētā Monika arī turpmāk drīkstēs manu aluspunci salīdzināt ar grūsnu begemotu?
Tik daudz jāpagūst noskaidrot.
