10. janvārī Bērvircavas tautas namā kā ik katru gadu notika pensionāru atpūtas pēcpusdiena.
10. janvārī Bērvircavas tautas namā kā ik katru gadu notika pensionāru atpūtas pēcpusdiena. Sapucējušies gājām kā uz lieliem svētkiem, jo tie mums doti vienu reizi gadā. Gatavojāmies nopietni, cienot tos darbiniekus, kas no sirds rūpējušies, lai mēs šajā vakarā justos kā gaidīti ciemiņi. Mūs sēdināja pie galdiem, uz kuriem bija salikti svētku gardumi. Jutāmies pacilāti, taču sūrums mutē pēc paceltās vīna glāzes paliek, jo pagājušais gads ir cirtis robus mūsu rindās. Tik daudz pazīstamu seju trūkst. Lai tiem, kas zem kapu velēnām dus, vieglas smiltis! Tomēr tiem, kas vēl dzīvo un elpo, vajadzēja šo vakaru apmeklēt, cienot cilvēkus, kas mums to sagādāja. Kas lai zina, vai 2005. gadā pēc lielajām pārmaiņām, kas sagaidāmas pēc pagastu apvienošanas, pensionāru atpūtas vakari vairs būs.
Pēc svētku koncerta klātesošos uzrunāja mūsu priekšsēdētājs Aivars Ziemeļa kungs, novēlot visiem labu veselību un jautri pavadīt vakaru, izpriecājoties no sirds.
Tautas nama dvēselīte Sandriņa vakara programmu bija jauki noorganizējusi. Bija salavecis, dzejoļu un anekdošu stāstīšana, dāvanas, mūzika, dziesmas un mazi teatrāli sižetiņi, kas sasmīdināja. Saimnieces lomā bija iejutusies Ženija Krama kundze, kas apstaigāja galdiņus, papildinot tos ar gardumiem. Viņa rūpējās par mums kā īsta namamāte. Uz katra galdiņa dega svecīte, un, ejot projām, sirdī bija ielijis tās siltums, ko paņēmām līdzi. Dodoties mājup, pietrūka vienīgi sniega, bet pilnmēness pie debesīm spīdēja kā apaļš apelsīns un izgaismoja ceļu. Paldies vakara rīkotājiem, kas bija pielikuši savu roku siltumu. Paldies arī jaunajiem cilvēkiem, kas nekautrējās ar mums kopā palīksmot.
Pensionāru vārdā – politiski represētā Ērika Saulīte, V.Zālīte, S.Sīle un Spodra G.
