«Mēs runājām ar barikāžu dalībniekiem» (16. janvāris). Auditors: Man bija gods un iespēja piedalīties tā laika notikumos.
“Mēs runājām ar barikāžu dalībniekiem” (16. janvāris)
Auditors: Man bija gods un iespēja piedalīties tā laika notikumos. Tajā laikā biju jauns un aktīvs un pamanījos būt gan televīzijas aizstāvju rindās Zaķusalā, gan kādu laiku pavadīt starp tagadējās Ministru kabineta ēkas sargiem. Arī man ir daudz atmiņu, kas ar katru gadu diemžēl pamazām no atmiņas izzūd.
Negribētu piekrist, ka tā laika pasākumiem nebija virsvadītāju. Protams, tādi bija, jo bez viņiem nekādas dziesmotās revolūcijas nebūtu. Cita runa ir par to, kas bija šie vadītāji un ko var dēvēt par vadību.
Pašu barikāžu laiku varētu sadalīt trīs posmos: stihiski patriotiskajā, pārdomāti organizētajā, kā arī noguruma un eiforijas. Īpaši tos neanalizēšu, tie, kas tur bija, mani sapratīs. Tomēr gribu šo to pateikt par pretestības organizācijas vadību. Bija taču kāds, kas organizēja mītiņu krastmalā nākamajā dienā pēc notikumiem Viļņā, organizēja cilvēku transportēšanu uz Rīgu un sadalīšanu pa aizstāvamajiem objektiem, nodrošināja aizsprostu un barikāžu celtniecību, kā arī cilvēku apgādi ar pārtiku. Ne vienmēr viņi bija pamanāmi, un, protams, ka tie nebija kādi augsti kungi (piedodiet, biedri), kas sēdēja augstos krēslos. Tie bija tie paši tautfrontieši, aktīvi un spējīgi Latvijas iedzīvotāji (un ne tikai latvieši). Protams, bija objekti, kuru aizsardzību organizēja jau no paša sākuma, piemēram, Augstākās padomes un citu valdības ēku aizstāvību.
Otrajā pasākumu stadijā šī organizētība kļuva vēl lielāka un pasākumi kļuva taktiski pārdomātāki un mērķtiecīgāki. Domāju, ka daudzi atceras, kā aizstāvji tika palūgti pamest televīzijas telpas un organizēt savu darbību ārpus tām. Tas bija jau pārdomāts drošības pasākums, jo līdz tam televīzijas telpās kopā ar aizstāvjiem viegli varēja iefiltrēties gan provokatori, gan potenciālie uzbrucēji.
Viennozīmīgi nevar teikt, ka viss notika stihiski, ka vadības nebija un ka katrs to notikumu dalībnieks bijis gan vadītājs, gan izpildītājs. Šāda domāšana var nākt tieši no tiem, kas pašreiz domā esam to laiku norišu galvenās un centrālās personas. Vadība bija un bija diezgan pārdomāta un efektīva, ja jau komunistiem nekas neiznāca. Tomēr arī es domāju, ka daudzi, kas tagad sakās bijuši lielie pretestības kustības līderi un barikāžu aizstāvji, ir vienkārši viltvārži un labākajā gadījumā bijuši to notikumu ierindas dalībnieki. Visskaļāk bļauj tie, kas tādās reizēs sēž mājās un nogaida, bet, kad viss notiek, tad ir karogu vicinātāju un runu teicēju pirmajās rindās. Tie, kas tiešām ir apbrīnas cienīgi, jūt gandarījumu par izpildīto pienākumu, neuzskata to par varoņdarbu.
Nu bet ko tiem “varoņiem” padarīsi, tas tā bijis jau izsenis. Atcerēsimies kaut vai anekdoti par Ļeņinu un to milzīgo cilvēku pūli, kas nesis baļķa otru galu kopā ar viņu.
WWW.ZZ.LV
