Astoņdesmitgadnieks Imants Andersons lepni stāsta, ka viņam ir viena mazmeita un pieci mazdēli. Diemžēl kundze Ausma, ar kuru laulībā nodzīvoti piecdesmit trīs gadi, nu jau ir aizsaulē.
Astoņdesmitgadnieks Imants Andersons lepni stāsta, ka viņam ir viena mazmeita un pieci mazdēli. Diemžēl kundze Ausma, ar kuru laulībā nodzīvoti piecdesmit trīs gadi, nu jau ir aizsaulē. Bet par vientulību vecais vīrs negaužas. Kopā ar dēla Egīla ģimeni viņš dzīvo Dravenieku mājās Vītoliņos netālu no Iecavas ietekas Lielupē. Lai jaunie labāk saprastu, ko vectēvs piedzīvojis, viņš sarakstījis vairāk nekā divdesmit lapu garu atmiņu stāstījumu par savām kara gaitām, filtrācijas nometni Krievijā pie Murmanskas un… naftas meklēšanu Latvijā.
Droši vien daudz kas interesants palicis aiz kadra, tādēļ jācer, ka vecais vīrs pārdomās un uzrakstīs vēl par kādām lietām, kas ģeoloģijas speciālistiem varētu būt aktuālas arī mūsdienās. Naftu Latvijā gan tagad urbt neviens vairs netaisās, taču mūsu zemes dzīļu ģeoloģiskā izpēte ar šiem drudžainajiem “melnā zelta” meklējumiem nebeidzas. Jau tagad radušies pieņēmumi, ka Latvijas zemē varētu slēpties dimanti, un, kas zina, kas būs vēlāk.
Atentāts pret Hitleru izjauc plānu
Bērnība Imantam Andersonam kopā ar brāli Miervaldi bija trūcīga – kā jau daudzām rentnieku ģimeņu atvasēm. Pēc Jelgavas Skolotāju institūta paraugpamatskolas beigšanas sekoja mācības Jelgavā vakarskolā, ko Imants apvienoja ar darbu atslēdznieka darbnīcā un veikalā. Sākoties tā sauktajam vācu laikam, jauneklis jau bija iesaukšanas gados.
Karot viņš negribēja. Tādēļ 1942. gada rudenī pieteicās darba dienestā Vācijā. Nacistu funkcionāriem Jelgavā bija paticis Imanta pieteikuma pamatojums: “Gribu redzēt Vāciju.” Lai arī tā bija gadu ilga prombūtne no mājām un iznāca pārciest angļu lidmašīnu uzlidojumus, tā tomēr nebija fronte. Pienāca 1944. gada februāris, kad iesaukšanas pavēle vācu armijā bija nepārprotama. Tolaik jau bija skaidrs, ka Vācija karu zaudēs, tādēļ Imants kopā ar draugu Jāni Dulmani pieteicās dienestam vācu kara flotē. Aprēķins bija vienkāršs. Lai kļūtu par kara jūrniekiem, puišiem bija jāiet pusgadu ilgos kursos.
Pa to laiku taču karš varēja beigties. Tomēr neveiksmīgais atentāts pret Hitleru 1944. gada vasarā Austrumprūsijā, šo Imanta ieceri izjauca. Pirmkārt, fīreram paliekot dzīvam, karš turpinājās, un, otrkārt, politiski ne visai uzticamie latvieši no flotes tika atskaitīti. Rīkojums – doties uz Kurzemes katlu.
Kurš kuram trāpīs
Imants uzskata, ka viņam paveicās ar to, ka tika ieskaitīts nevis it kā brīvprātīgo leģionā, bet gan vērmahtā – obligātajā dienestā. Turklāt dienēt iznāca Liepājā zenītartilērijā. Imantam prātā palicis, ka tolaik esot teikts, ka Kurzemes katla ielenkumā virs Liepājas bija notriekts 113 lidmašīnu – ne tikai padomju, bet arī angļu. Vairāk nekā desmit bijušas uz viņa baterijas rēķina. Par to Imantam Andersonam tika apbalvojums. Tas gan vēlāk izsūtījumā varēja maksāt dārgi.
Prokurors filtrācijas nometnē Krievijas ziemeļos Murmanskas apgabalā, uzzinājis par šo karavīra apbalvojumu, ko Imants bija mēģinājis slēpt, viņam atteicās parakstīt atbrīvošanas atļauju. Izmeklētājs vēl piedraudēja: “Līdz nāves spriedumam vēl padzīvosi šeit pat nometnē.”
Divdesmit trīs gadu vecumā dzīvot šādā likteņa neziņā bijis pats smagākais posms Imanta Andersona dzīvē. Taču tad izglābis bēdu brālis, kāds Latvijas polis, kura vārdu Imants neatceras. Šis cilvēks tika nozīmēts par vecāko atbrīvojamo grupai, kas, ieslodzījuma termiņam beidzoties, devās mājup. Kaut arī Imantam atbrīvošanas dokumentu nebija, poļu vīrs paļāvīgi teica, lai dodoties tik līdzi. Laimīgā kārtā Imantam kopā ar pārējiem bijušajiem ieslodzītajiem izdevās tikt cauri dažādām kontrolēm un caur Sanktpēterburgu atgriezties mājās. Savukārt toreizējais Ozolnieku pagasta rakstvedis Ilmārs Krūmiņš, kas Imantam jau no puikas gadiem bija labi pazīstams kā kaimiņš, izrakstīja izziņu milicijai, ar kuru galu galā varēja dabūt pasi.
Čeka prasa ziņojumu
Turpmākās darba gaitas Imantam bija raibu raibās. Imants Andersons par tām runā atklāti, kas būtībā ir pats svarīgākais un kas viņa stāstu dara interesantu. Tā, piemēram, 1950. gadā, kad Imants Andersons strādāja par augstākās kategorijas atslēdznieku Jelgavas Mašīnu traktoru stacijā (MTS), viņu izsauca uz čeku un lika ziņot par darbā novēroto. Vai no šāda rīkojuma varēja atteikties? Jā, bet tas tolaik varēja maksāt Sibīriju. Ja tev līdzās ir sieva un tikko piedzimis dēlēns, maksa iznāktu vēl dārgāka. Imants izvēlējās gudrāku ceļu. Viņš čekai iesniedza ļoti formālas ziņas, kas būtībā bija saīsinātas MTS galvenā agronoma atskaites par lauku darbu norisi rajonā. Un galu galā čeka no viņa novērsās. Aģenti, kas nevienu nenodod, tai nebija vajadzīgi.
Kad Imantu kā labu speciālistu aicināja stāties kompartijā, viņš iebilda: “Bet es taču biju vācu armijā!” Tāds paskaidrojums partorgu tūlīt nomierināja.
1954. gadā Imants Andersons sāka strādāt artēzisko aku urbšanas brigādē par šoferi – motoristu. Dzīve ritēja vienos komandējumos, taču alga bija laba, un ģimene sāka domāt par savrupmājas būvēšanu Jelgavā. Tomēr ar labu iztikšanu Imantam bija par maz. Gribējās darīt kaut ko azartisku, inženierprātam saistošu. 1964. gada decembrī, parādoties izdevībai, viņš pieteicās kursos, kur, teicami mācoties, ieguva tiesības patstāvīgi vadīt ģeoloģiskās izpētes urbšanas agregātus.
Vai Latvijā ir nafta?
No Latvijas ģeoloģijas vēstures zināms, ka 1965. gadā netālu no Aizputes Gudeniekos no apmēram 1220 metru dziļuma tika pacelta Kembrija perioda smilšakmens ieža serde divu metru garumā un deviņu centimetru resnumā, kuras poras bija piepildītas ar naftu. Tā bija pabieza, līdzīga nigrola eļļai. Cerības, ka Latvijā būtu atrodams melnais zelts, auga augumā. Imants Andersons kļuva par šīs naftas meklēšanas ekspedīcijas maiņas meistaru. Ekspedīcija bāzējās Skrundā, un tajā strādāja ap divsimt speciālistu. Urbuma vietā vispirms tika uzstādīts apmēram 20 metru augsts urbšanas tornis. Ar to griezes kustība tika pārvadīta vairāk nekā kilometru dziļumā pazemē. Urbi darbināja elektromotors ar 40 kilovatu jaudu. Turklāt bija nepieciešami arī elektriskie sūkņi, tā sauktā māla duļķa skalošanai jeb urbuma tīrīšanai un sienu nostiprināšanai. Meistaram vajadzēja sekot, vai attiecīgajā iežu slānī ar atbilstošo pārnesumu griežas urbis, un daudz citām smalki kontrolējamām lietām. Darbs turpinājās gan ziemā, gan vasarā. Viena urbuma darbi ilga apmēram trīs četrus mēnešus. Tika urbts pļavās un mežos ap Nīcu, Rucavu, Liepāju, Ventspili, arī netālu no Jēkabpils. Nafta šur tur bija. Uz Gudenieku urbuma pat tika uzstādīts sūknis, un tur iegūto naftu veduši kurināšanai uz Aizputi. Tomēr šie ieguves apjomi bija par maziem, lai to varētu izmantot plašākā mērogā. Tā pienāca 1975. gads, kad šī vairāku miljonu vērtā ekspedīcija tika ar pateicību slēgta. Sak, strādājuši esat godam, bet pagaidām naftu Latvijā iegūt nav ekonomiski izdevīgi. Par iespējamiem naftas krājumiem Baltijas jūrā (kādēļ pirms dažiem gadiem konfliktēja Lietuva un Latvija) ticis runāts arī tolaik. Taču tur, cik zināms, urbšanas darbi nenotika.
Bez darba dziļurbumu speciālisti nepalika. Arī Jelgavā Imanta Andersona vadībā tika izraktas četras artēziskās akas. Un vēl bija pasūtījumi indīgo vielu glabātavu rakšanai. Tādus urbumus Imants Andersons ir veicis pie Olaines ķīmiskās rūpnīcas, Inčukalnā un arī citur. Iespējams, ka bēdīgi slavenais, tagad apsargātais “Gudrona ezers” pie Inčukalna nebūtu izveidojies, ja tur padomju laikā izlietie indīgie ķīmisko vielu atkritumi būtu iesūknēti dziļi pazemē.
