Augusts Strindbergs (1849 – 1912) tiek pelnīti uzskatīts par vissarežģītāko skandināvu dramaturgu. Nenogurstoši jaunu mākslas formu meklējumi sava laika teātra krīzē, desmitiem lugu, arī romāni, stāsti, dzejas, esejas, darbi vēsturē un zinātnē.
Augusts Strindbergs (1849 – 1912) tiek pelnīti uzskatīts par vissarežģītāko skandināvu dramaturgu. Nenogurstoši jaunu mākslas formu meklējumi sava laika teātra krīzē, desmitiem lugu, arī romāni, stāsti, dzejas, esejas, darbi vēsturē un zinātnē. Turklāt vēl fotogrāfs, mākslinieks, žurnālists. Dumpinieks un kaislīgs sieviešu nīdējs, kas iznīcinoši uzstājas pret visām feminisma izpausmēm. Aizraušanās ar filosofiju, mistiku, alķīmiju, okultismu. Vārdu sakot, visai šaubīgs tips, ne jau velti viņš 1912. gadā izpelnījās anti Nobela prēmiju.
Emociju intensitāte un dramatisma koncentrācija Strindberga lugā “Jūlijas jaunkundze” (1888) to padarījusi par vienu no pasaules dramaturģijas visslavenākajām un visvairāk uzvestajām lugām. Turklāt tikpat slavens kā pati luga ir arī tās priekšvārds – Strindberga jaunā teātra teorētiķa un naturālisma estētikas manifests. Darbība, kas balstās uz divu varoņu savstarpējām attiecībām, psiholoģisko, bioloģisko, vides un iedzimtības faktoru daudzveidība, dažādi motīvi, instinkti, audzināšana, daba, sašķelti, disharmonijas un šaubu mākti varoņi, ietiekšanās dziļi cilvēka dvēselē, izceļot tās apslēptos noslēpumus – tas ir kārdinošs meklējumu lauks jebkuram režisoram. Šoreiz Strindberga intrigai padevies viesrežisors Agris Krūmiņš, kura interpretācijā “Jūlijas jaunkundzei” skatāma Jelgavas Jaunajā teātrī (pirmizrāde 18. janvārī).
A.Krūmiņa izrādes lielākais trumpis ir pati Jūlijas jaunkundze (Liene Burba), kas reljefi iezīmē Strindberga konfliktu starp stiprākā un vājākā, kāpjošā un krītošā, augstākā un zemākā, vīrieša un sievietes pretmetiem. Turklāt viņas spēlē lieliski nolasās arī Strindberga uzskatu neviennozīmība – dzīve nav tik racionāla un primitīva, lai tikai varenie aprītu sīkos, nereti notiek otrādi. Cilvēka bezjēdzīgā eksistence ļauj dzīvi uztvert kā sapņa murgu, kurā cilvēki kā mēsli peld pa ūdens virsmu, kamēr nogrimst. Dīvainā vēlēšanās nolaisties, krist, padoties neizprotamajai varai, hipnozei, kas viņu velk pie sulaiņa Žana, pēc tam paniska vēlme bēgt no pazemojuma un kauna, lai izbeigtu visu, vienalga kā, – Lienes Burbas Jūlijas jaunkundze nenoliedzami kļūst par šīs izrādes centru. Sieviete vampīrs, amazone lakotos zābakos un reizē noguris bērns, kas mētājas pašai neizprotamu izjūtu labirintos – bēgt kopā ar savu pavedinātāju vai dzert asinis no viņa galvaskausa.
Tā kā Strindbergs sievietes uzskata par neattīstīto formu cilvēciskām būtnēm, kuru virsotne ir vīrietis, kultūras radītājs, Jūlijas jaunkundzei nav nekādu izredžu Strindberga lugā neiet bojā, tiecoties pēc nesasniedzamā. Tomēr Strindbergs atdod pienācīgu godu bojā ejošajām vērtībām: izvēlēties nāvi – tā ir aristokrātu privilēģija. Sulainis Žans dzīvo. Vergam nav aizspriedumu par godu vai tā zaudēšanu. Divdabīgs, neizlēmīgs raksturs, kas mokās aizspriedumos, savas nenozīmības un niecības apziņā. Turklāt A.Krūmiņš savu Žanu (Valts Freimanis) padarījis vēl ciniskāku, vēl trulāku attieksmē pret savu upuri. Un šajā gadījumā viņš noteikti nav Jūlijas jaunkundzei līdzvērtīgs partneris šajās sarežģītajās psiholoģiskajās spēlītēs.
Viss norisinās trakā, forsētā tempā – kamerzāles intīmi ierobežotajā, sterili baltajā telpā Strindberga varoņi skrien, traucas, steidzas izdzīvot sev atvēlētās kaislības. Visai dīvaini šai kontekstā izskatās drīzāk Blaumanim nekā Strindbergam piemērotie laucinieciski stilizētie, latviski smagnējie tērpi. Turklāt pilnīgi neiederīgs ir Jūlijas jaunkundzes sarkani plīvojošais ceļojuma kostīms, kas drīzāk atgādina jukušo Ofēliju (scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ingrīda Cīrule). Ir Jāņu nakts – divkāršs robežlaiks, kas sabango visas dziņas. Grāfa mājas virtuve, kurā valda virēja Kristīne (Ieva Kokina) – potenciālās sievas ideāls, saprotoša un paštaisna dāma, kas zina savu vietu un tic, ka pēdējie reiz kļūs pirmie. Viņas līgavainis Žans ar savu ģenētisko verga kompleksu un bērnības sociālajām traumām sapņo par izraušanos, pacelšanos – no kalpa līdz uzņēmējam, līdz pat nopirktam grāfa titulam. Varbūt viņš saredz Jūlijā šo pirmo zaru savā ceļā pa sabiedriskās hierarhijas koku. Lielisks piemērs tam, cik netīra var būt cilvēka dvēsele. Tomēr arī dīvaini godīgs – galu galā viņš tomēr gana labi apzinās, ka no savas verdzības nav iespējams aizbēgt. Nelīdz arī viss teātros noskatītais un grāmatās samācītais smalkums: nogludinātās literārās frāzes, vīna dzeršana no glāzes ar kājiņu un raizēšanās par piedienību. Viņa ideāls ir buržuāziska nākotne ar viesnīcu Šveicē un Jūliju kā firmas rotu aiz kantora letes. Viņa veselīgā saprāta balss vis neļaus darīt sev galu mīlestības dēļ.
Strindbergs neatbild uz jautājumu – kurš vainīgs? Arī Agris Krūmiņš ne. Spēlēties ar uguni ir bīstami, un apdrošināts nav neviens. Pagātnes ugunsgrēka lāsts viņa varoņiem liek griezties traģiskā nāves dejā, kurā vienmēr pastāv kārdinājums mainīties lomām. “Jūlijas jaunkundzes” esence ir atmosfēra. To tikpat grūti atslēgt kā ar psiholoģisko motīvu kultu, tā arī ar formas dominanti. Turklāt beigās ieskanas gluži ireāla simbolika – lugas varoņiem sastingušiem ieklausoties atskanošās zvana skaņās. Un nav vērts prasīt, kam tas skan. Jo tas vienmēr skan pēc tevis.
