Mūsu ļaudis laikam tā iekārtoti, ka viņiem gribas kritizēt visu un visus.
Mūsu ļaudis laikam tā iekārtoti, ka viņiem gribas kritizēt visu un visus. Tajā brīdī, kad cilvēks saņem ieteikumu pašam rīkoties un izteikt savus priekšlikumus, viņš kautri noiet maliņā, sakot, ko nu es, es jau neko. Lai labāk lemj tur paša lamātajās “augšās”. Pēc tam atkal var paust neapmierinātību ar pieņemtajiem lēmumiem un to izpildītājiem.
Pašlaik daudz kaislību uzjundījis viss, kas saistīts ar veselības aprūpi. Izdzirdot par kārtējām izmaiņām, “sašūmējušies” gan paši ārsti, gan viņu pacienti. Un kā nu ne, jo no tā atkarīga pirmo labklājība un otro veselība. Acīmredzot būtu labāk, ja izmaiņas veselības aprūpē taptu ieviestas visu kopīgajiem spēkiem, tomēr jāsecina, ka lemšana un spriešana notiek un arī notiks tikai pašu ārstu lokā. Un šeit jāatgādina iepriekš teiktais par kluso burkšķēšanu un malā stāvēšanu brīdī, kad būtu vajadzējis celties kājās un teikt visu, kas uz sirds sakrājies.
Zināmā mērā var arī piekrist pretēja rakstura iebildēm, ka nepārtrauktie eksperimenti un reformas veselības aprūpē daudzus jau būs nogurdinājušas un viņiem šķiet, ka tāpat nav nekādas jēgas vērt vaļā muti. Tieši par ģimenes ārstu neaktivitāti, apspriežot viņu pašu nākotnes izredzes, pārsteigta bija arī veselības ministre Ingrīda Circene, pagājušajā nedēļā apmeklējot Jelgavu. Tie nedaudzie interesenti, kas bija ieradušies uz tikšanos ar viņu, tā arī palika klusējot sēžam. Nedzirdēja nedz iebildes, nedz priekšlikumus. Varbūt Jelgavas – vienas no Latvijas lielākajām pilsētām – ģimenes ārstiem tādu nemaz nav? Tikai tādā gadījumā jājautā, no kurienes rodas neapmierināto simti, kas gatavi piketēt par ministres atstādināšanu?
Neapšaubāmi, ministre mūsu pilsētu neapmeklēja tikai tādēļ, lai papļāpātu par labajiem darbiem, ko paveikusi ministrija viņas vadībā. Šī bija reize, kad bija iespēja aci pret aci pateikt visu, kas sasāpējis, protams, ja ir ko teikt. Protams, ārstiem nav viegli pierast pie biežajām reformām. Līdz ar to nav drošības izjūtas par savu perspektīvu. Pastāv arī neziņa par to, kas notiks tuvākajā nākotnē, nemaz nerunājot par turpmāko. Nav īstas skaidrības, kurp dodamies. Sākam jau pierast pie situācijas, ka galvgalī mainās personas un līdz ar to piedāvātie modeļi. Pacientam galu galā ir vienalga, vai to sauc par Rīgas vai lauku modeli. Viņu interesē, lai ģimenes ārsts laikus atklātu viņa kaites un sekmīgi tās izārstētu. Bet pašlaik šķiet, ka pašiem ārstiem nav skaidrs, kas tieši ministrijas piedāvājumā viņus neapmierina. Pašreizējais ģimenes ārstu institūts ar ārstu nepieejamību un nepietiekamu kompensējamo medikamentu apmaksu iespaido iedzīvotāju veselības stāvokli. Pacientiem nav nepieciešamas reformas pašu reformu dēļ, bet gan skaidri sakārtota sistēma.
Un vēl. Apmeklējot pilsētas poliklīniku, veselības ministrei atlika secināt, ka darbā nav daļa no ģimenes ārstiem, kuriem šajā brīdī būtu jāstrādā. Viņai bijis jāsecina, ka jāsāk rīkoties ar metodēm, kuras bieži izmanto kolēģis iekšlietu ministrs. Vienkārši ierasties bez brīdinājuma un, ja izrādīsies, ka nekas nav manījies, “pieņemt mērus”.
Nevilšus rodas jautājums, vai pati medicīnas sistēma ir nobriedusi kardinālām izmaiņām.
