Kopš 1. janvāra Latvijā noteikta jauna minimālā darba alga – 80 latu.
Kopš 1. janvāra Latvijā noteikta jauna minimālā darba alga – 80 latu.
Manuprāt, kopumā tas ceļš, pa kuru iet Labklājības ministrija, ir pareizs – paaugstināt minimālo algu. Tomēr algas paaugstinājumu nevajadzētu uztvert viennozīmīgi, tikai kā instrumentu, ar kuru tiešā veidā uzlabot strādājošo dzīves līmeni.
Aprēķini liecina, ka valsts, kārtējo reizi par 10 latiem palielinot mēneša minimālo algu, no tā neko nezaudē: šī nauda atgriežas budžetā nodokļu veidā. Tas pēc būtības iedzīvotāju dzīves līmenī nemainīs neko. Ne tāpēc, ka summa nav nekāda lielā – tikai desmit latu –, bet tāpēc, ka ļoti lielā daļā uzņēmumu strādājošo faktiski nopelnīto izmaksā bēdīgi slavenajās aploksnēs, tikai par nelielu patiesībā nopelnītās naudas daļu maksājot nodokļus. Tādējādi reāli no šī algas paaugstinājuma iegūst pati valsts. Cits ir jautājums – kā maksāšanu aploksnēs izskaust.
Pagājušajā gadā piedalījos Valsts ieņēmumu dienesta sēdē, kas bija veltīta tieši šim jautājumam un arī tam, kā notiek krāpšanās ar pievienotās vērtības nodokli. Secinājums bija tāds, ka ar represīvām metodēm vien neko nebūs iespējams panākt. Patlaban uzņēmējiem ir izdevīgi saviem darbiniekiem nemaksāt visu nopelnīto oficiāli, tas izdevīgi arī darbiniekiem. Uzņēmēji, īpaši laukos, sūdzas: viņi pat gribētu noslēgt oficiālus līgumus, nomaksāt nodokļus valstij un vienlaikus veikt sociālās iemaksas, lai darbiniekiem veidotos pensijas uzkrājums, taču paši darbinieki saka – nē, nevajag! Lai maksājot “tāpat”. Un šajā sakarā ir jānodala gan strādājošo, gan darba devēju apziņas veidošana, kas audzināma kopā ar citu ietekmīgu sviru – nodokļu sloga mazināšanu. Ar līdzšinējām metodēm mēs, Valsts darba inspekcija, gan atsevišķi, gan kopā ar Valsts ieņēmumu dienestu neko nespēsim uzlabot. Lai gan braucam pa uzņēmumiem, tvarstot “aplokšņu” algu maksātājus un saņēmējus, rezultāts ir vairāk nekā niecīgs. Gada laikā mums trīs rajonos (Bauskas, Jelgavas un Dobeles) kopā izdevās konstatēt un patiešām pierādīt nelikumīgas algu izmaksas tikai 12 cilvēkiem. Taču, lai to pierādītu, cik iztērējām laika, enerģijas, degvielas! Tajā pašā laikā VID prasa vēl nežēlīgāk atklāt šādus gadījumus, kas visas valsts mērogā diemžēl tomēr ir tīrās pupu mizas – laikā, kad valsts kasei garām paslīd miljoni.
Tātad ir jau labi, ka minimālā darba alga palielinās, un to jūtami izjūt tie darbinieki, kas strādā par algas minimumu. Arī valsts budžets no tā iegūst. Tomēr problēmas būtība tādējādi netiek atrisināta.
Ir vēl viena sāpe, par ko vēlos runāt algu palielināšanas sakarā, lai gan apzinos, ka rīkojos ļoti nepopulāri: par ierēdņu algām. Ierēdņu algas reformu, kuru bija iecerējusi iepriekšējā valdība un kurai pat bija atrasta nauda budžetā, tagadējā valdība nogremdēja. Tas nav normāli. Piemēram, pagājušā gada beigās vienu no manām inspektorēm “pārpirka” privātuzņēmums. Ko iesākt, ja cilvēkam piedāvā divas trīs reizes lielāku algu, nekā viņš saņem inspekcijā? Protams, pieredzējis speciālists aiziet, kur viņu pienācīgi novērtē. Privātais bizness tagad spēj piedāvāt nesalīdzināmi augstāku atalgojumu nekā valsts. Līdz ar to no civildienesta aiziet labākie speciālisti. Vai no tā uzlabojas valsts pārvaldes mehānisms?
Un vēl. Centrālajos informācijas līdzekļos visa uzmanība tiek pievērsta tikai “augšām”: tiek aprakstīti skandāli, tiesas prāvas, ripo galvas augstākajos ešelonos. Taču valsts ierēdņi strādā arī uz vietām. Piemēram, mūsu inspektoriem jābūt vienlaikus inženieriem, juristiem, pedagogiem, psihologiem un vēl arī izmeklētājiem un pat šoferiem (lai gan dienesta transporta viņiem nav, un par 130 latiem mēnesī viņiem jābūt gataviem izbraukt uz nelaimes gadījuma vietu kaut nakts melnumā un brīvdienās). Neredzu mūsu darba novērtējumu. Taču mēs pūlamies ne tikai nodarbināto drošības un veselības, bet arī valsts kases interesēs, t.i., lai samazinātos izmaksas no valsts budžeta darbspēju zaudējuma gadījumos. Šīs izmaksas labi demonstrē Spānijas darba inspekcijas un attiecīgo ministriju ekspertu pētījums, veicot dažādu darba nelaimes gadījumu statistikas analīzi Latvijā un to radītos zaudējumus valsts budžetā. Konstatēts, ka pie mums dažādu nelaimes gadījumu dēļ zaudējam trīs procentus no iekšzemes kopprodukta! Tieši tik, cik liels ir valsts budžeta deficīts…
Diemžēl par nepareizu attieksmi pret ierēdņu darbu liecina arī cits. Nevēlos un neuzdrošinos kritizēt mūsu tiesu varu. Tomēr vērojamas un nostiprinās bīstamas tendences. Arvien vairāk kļūst tādu uzņēmēju, kas atļaujas nepildīt mūsu norādījumus, lai gan darba inspekcija nerīkojas pēc kaut kādas “revolucionāras pārliecības”, bet stingrā saskaņā ar likumu prasībām. Kas atliek “ļaunajiem inspektoriem”, kam tik vien ir tiesību, kā uzlikt 250 latu naudas sodu? Ja uzņēmējs to nemaksā, nav iespēju viņu sodīt par nepakļaušanos mūsu prasībai. Atliek vērsties tiesā, taču tā šādam uzņēmējam piespriež… piecu latu naudas sodu!
Nevēlos pārmest vai apstrīdēt tiesas lēmumus, tomēr runa ir par attieksmi pret tiem cilvēkiem, kam ir jānodrošina likumu ievērošana. Diemžēl tāpat kā viss pārējais arī šāda attieksme sākas tur, “augšā”.
Jā, visi ierēdņi nav ideāli, tomēr nedrīkst apgalvot arī, ka viņi visi ir slikti.
