Kad laukā krīt baltas sniegpārslas un ir pats ziemas viducis, savu vārdu godā ceļ Pārslas, Valentīnas un Tīnas.
Kad laukā krīt baltas sniegpārslas un ir pats ziemas viducis, savu vārdu godā ceļ Pārslas, Valentīnas un Tīnas.
Pārsla Svoka šodien jau no agra rīta rosās skvērā pie pilsētas kultūras nama, kur mākslinieki darina ledus skulptūras. Pārsla ir tulks ārzemju māksliniekiem un labais gariņš, kas atbild uz viņu daudzajiem jautājumiem par Jelgavu, tās iedzīvotājiem un, protams, par meitenēm. Pārsla ir laimīga, ka viņai ir tik rets un sievišķīgi skaists vārds. Tam ir īpaša vēsture, kuru gaviļniecei izstāstījusi mamma. Kad Pārsla vēl nebija šai pasaulē, viņas mamma, būdama studente, daudz braukusi mācību praksē uz ārvalstīm. Tur jaunskungi metuši acis uz jaunajām latvju meičām un aicinājuši viņas uz ballēm. Taču mammas kursabiedrene Pārsla izrādījusies vienīgā atturīgā. Viņa bijusi uzticīga savam puisim Latvijā un nav gājusi uz ballēm ar citu zemju pielūdzējiem. Tādēļ mamma nolēmusi, ka arī savai meitai dos vārdu Pārsla – kā meitenei, kas bija uzticīga un ar raksturu. “Ticiet vai ne, bet Pārslas tiešām tādas ir. Arī es nespēju savam puisim melot un krāpt viņu, bet uzticīgi gaidu atgriežamies Latvijā,” stāsta gaviļniece.
Pārsla dzīvē satikusi vēl četras vārdamāsas, bet nevienu nepazīstot Jelgavā. Gaviļniecei savs vārds tik ļoti patīk, ka viņa arī meitai varētu tādu ielikt. Visā lielajā Jelgavas 1. ģimnāzijā visus 12 mācību gadus Pārsla bijusi vienīgā ar tādu vārdu.
“Daudzi ārzemnieki nevar atcerēties manu vārdu un sauc mani vai nu par miss Flake (Pārsla – angļu val.), vai arī par Sniegbaltīti,” smaida gaviļniece.
Patlaban meitenei pats galvenais ir pabeigt studijas LLU Sociālo zinātņu fakultātē. Angļu valodu Pārsla apguvusi pašmācības ceļā, darbojoties baptistu draudzē un iegūstot daudz draugu ārzemēs. Visvairāk draugu viņai ir Amerikā, kur pati arī divreiz bijusi. “Mūsu ģimenē visiem ļoti labi padodas valodas. Brālis ir profesionāls tulks, un arī es daudz tulkoju, mammai ir ļoti labas angļu valodas zināšanas. Vēl ļoti gribētu iemācīties spāņu valodu, jo mana sapņu zeme ir Spānija, kur noteikti aizbraukšu savā medusmēnesī,” smej Pārsla.
Viņa paņem rokās nelielu skulptūriņu. “Tā ir manējā,” ar lepnumu teic gaviļniece un rāda mazu ledus zvēriņu: “Gribēju uztaisīt vāveri, bet iznāca lācis, taču skaists, vai ne?”
