Rīt aprit 75 gadi vienam no «Novadiņa» čaklākajiem rakstītājiem – vecajam jelgavniekam, starp citu, arī pilsētas Goda pilsonim Aldim Egilam Hartmanim.
Rīt aprit 75 gadi vienam no “Novadiņa” čaklākajiem rakstītājiem – vecajam jelgavniekam, starp citu, arī pilsētas Goda pilsonim Aldim Egilam Hartmanim. Pievienojoties jubilāra sveicējiem, publicējam nelielu interviju ar šo
viedo vīru, kā arī divus beidzamos viņa rakstus.
Dzīves dati
• Dzimis kā pirmais bērns kalpotāju Hugo un Nadīnas Hartmaņu ģimenē 1929. gada 31. janvārī Jelgavā Sarkanā Krusta slimnīcā (atrodas Palīdzības ielā).
• 1944. gada vasarā kā brīvprātīgais iestājās 19. divīzijas artilērijas pulkā, cīnījies, bijis ievainots Kurzemes katlā.
• 1945. gada maijā – jūnijā, pateicoties tam, ka bija saglabājis savus skolnieka dokumentus, veiksmīgi ticis cauri padomju filtrācijai.
• Pēc kara absolvējis Jelgavas Pedagoģisko skolu un Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Meža fakultāti.
• Savas dzīves 26 gadus nostrādājis par lauku skolotāju un 16 – par mežzini.
• Precējies, ir divi bērni un pieci mazbērni.
Kā jums savos 75 gados izdodas saglabāt tādu mundrumu, vitalitāti?
Es vienmēr cenšos ar kaut ko nodarboties. Esmu zemessardzē, Brāļu kapu komitejā, korporācijā “Metropolitana”, Latvijas Daugavas Vanagos. Veselību veicina arī kontakts ar dabu – makšķerēšana, burāšana pa Lielupi. Daudz lasu. Tāpat rakstīšana “Novadiņam” ir nodarbošanās, kas palīdz sevi uzturēt labā formā.
Kā jūs sākāt rakstīt avīzēm?
Avīzēm rakstu kopš sešdesmitajiem gadiem. Tolaik kaut cik varēju izteikties vienīgi par dabas aizsardzības lietām. Sākoties atmodai, publicējos gan vietējā, gan trimdas presē. To turpinu arī tagad.
Beidzamajā laikā jūsu publikācijas “Ziņās” bieži ir saistījušās ar Otrā pasaules kara karavīru pārapbedīšanas, piemiņas lietām.
Ja tā rēķina, beidzamos trīs gados esmu organizējis trīssimt karavīru pārbedīšanu. Tie bijuši gan vācieši, gan leģionāri. Esam uzgājuši arī sarkanarmiešu apbedījumus un ziņojuši par tiem interesentu grupai, kas nodarbojas ar viņu pārbedīšanu. Mans uzskats ir tāds, ka visiem karavīriem jāguļ svētītā zemē. Lielāks projekts man tagad saistās ar Ložmetējkalnu. Par to esmu rakstījis Valsts prezidentei, Aizsardzības ministrijai, arī laikrakstiem. Domāju, ka mēs ar strēlnieku piemiņas glabātāju Voldemāru Birznieku “plinti krūmos nemetīsim”, kamēr savu panāksim.
Vēl viens jūsu publikāciju temats ir Jelgavas vēsture. Kādu jūs gribētu redzēt dzimtās pilsētas nākotni?
Iebraucot Jelgavā no Rīgas puses, tā tagad izskatās lepni. Taču, palīkumojot pa pilsētas nomalēm, mašīnai riteni var nolauzt. Arī sabiedriskā drošība uz Jelgavas ielām varētu būt labāka. Domājot par pilsētas apbūvi, ļoti negribētu, ka tagad centrā blakus Domei taptu vēl viena lielveikala kaste. Tad, pēc mana un arī pēc manas kundzes Guntas prāta, pilsētas centrs ne pēc kā neizskatīsies.
Darbs ar jaunatni, brīvā laika organizēšana mums ir nulles vērtībā. Ļoti maz ir sacensību starp skolām. Tagad tik skaistā ziemā varēja noorganizēt slēpotāju vilcienu uz Tukumu, taču tas nenotiek. Vispār jauniešiem trūkst iespēju strādāt, labi nopelnīt. Arī man divi mazbērni dzīvo un strādā pa ārzemēm. Dievs dod, ka viņi reiz atgrieztos atpakaļ un varētu šeit pilnvērtīgi dzīvot.
