23. janvārī Jelgavu apmeklēja veselības ministre Ingrīda Circene. Vizītes laikā viņa tikās ar mūsu puses ārstiem. Arī man bija iespēja tur piedalīties, tāpēc vēlos izteikt savas pārdomas par pašreizējo veselības aprūpes sistēmu.
23. janvārī Jelgavu apmeklēja veselības ministre Ingrīda Circene. Vizītes laikā viņa tikās ar mūsu puses ārstiem. Arī man bija iespēja tur piedalīties, tāpēc vēlos izteikt savas pārdomas par pašreizējo veselības aprūpes sistēmu.
Pēc neatkarības atgūšanas mums bijušas divas veselības aprūpes sistēmas. Vispirms bija tā saucamā talonu jeb punktu sistēma, pēc kuras valsts budžeta naudu vairāk iedalīja ambulatorai aprūpei. Tas nozīmē, ka līdzekļu pietika gan speciālistiem, gan terapeitiem. Tomēr šīs sistēmas ēnas puse bija tāda, ka ambulatorie speciālisti pelnīja vairāk nekā slimnīcās strādājošie, kas noveda pie pēdējo grimšanas parādos. Tika pieņemts lēmums situāciju labot, ambulatorai pacientu aprūpei atstājot mazāk naudas, bet vairāk novirzīt slimnīcām un izveidot ģimenes ārstu sistēmu.
Šī pāreja ievērojami samazināja naudas daudzumu, kas atvēlēts medicīnas speciālistiem. Mani tā laika aprēķini liecināja, ka visiem ambulatorajiem speciālistiem ienākumi samazinājās gandrīz par 40 procentiem. Domājām, ka nauda aizgājusi ģimenes ārstiem, tomēr izrādījās, ka arī viņu ienākumi daudz nav auguši. Pēc pārdalīšanas tā nauda ir nonākusi slimnīcām un varbūt vēl kādām jomām, kuras mēs nezinām. Domāju, ka medikamentu kompensācijām tā arī nav novirzīta.
Ģimenes ārsta prakse un iztikšana ir saistīta ar līdzekļu daudzumu, kuru valsts no sava budžeta piešķir par pacientu skaitu, kas pie viņa ir pierakstījušies. Šajā gadījumā vislabākie būs pacienti, kas ārstu neapmeklē un neārstējas. Turklāt pašreizējā sistēma ir orientēta uz to, ka savā ģimenes ārsta praksē neizdevīgi pierakstīt vecus un slimus cilvēkus, kuriem būs nepieciešamas citu speciālistu konsultācijas. Nesalīdzināmi izdevīgāki ir pacienti, kas to darīs reti.
Pašlaik daudz runā, ka ģimenes ārsti strīdas savā starpā par tagadējās sistēmas reorganizāciju. Patiesībā runa ir par to, kam paliks nauda, kuru valsts piešķīrusi par pacientu aprūpi. Pacientu intereses paliek otrajā plānā. Pie manis uz pieņemšanu nāk cilvēki un visu izstāsta. Piemēram, kāpēc no lauku ģimenes ārstiem ir tik grūti tikt pie ārstiem speciālistiem? Bieži vien pacients aiziet pie sava ģimenes ārsta, bet viņa nav uz vietas, lai varētu izrakstīt nosūtījumu pie speciālista un tādējādi iztērēt paša ģimenes ārsta naudu. Tikšanās reizē tika nosauktas dažādas summas, kuras saņem ģimenes ārsti.
Uzskatu, ka ģimenes ārstu sistēma ir nepareiza pašos pamatos. Pirmkārt, ārstam tas ir liels pārbaudījums ar naudu. Daudziem rodas vēlme to apsaimniekot ne jau slimnieku interesēs. Viņi saimniekos tā, lai pašiem paliktu vairāk. Parasti valsts rīko konkursus, kuram labāk uzticēt apsaimniekot pasūtījumus. Šajā gadījumā nauda tiek iedota visiem ģimenes ārstiem. Tālākais ir atkarīgs no ārsta morālajām vērtībām, cik viņš var noturēties pret kārdinājumu vairāk atstāt sev, cik viņš var būt godīgs pret pacientu.
Otrkārt, pašlaik ārstu interesēs ir retāk sūtīt pacientu pie speciālistiem, un vairāk to praktizē tieši savtīgi ārsti. Vairumā gadījumu laukos strādā godīgi un nesavtīgi mediķi, tomēr ir pietiekami daudz tādu, kas pašreizējo sistēmu izmanto savās interesēs. Šādi ārsti izmanto situāciju, kad pacientam bieži vien nav naudas, lai aizbrauktu uz pilsētu pie speciālista. Turklāt viņiem pieņemšanas ir retākas, bet nauda no valsts par lauku cilvēku aprūpi tiek maksāta tikpat daudz kā par pilsētnieku. Pilsētniekam daudz vieglāk nokļūt pie sava ārsta. Laucinieks aiziet uz pieņemšanu, bet durvis ir ciet. Tad nu viņam nākas samierināties ar savu kaiti, un nauda, kas paredzēta viņa ārstēšanai, paliek ārsta rīcībā. Domāju, ka šī situācija ir ģimenes ārstu konflikta cēlonis. Pašlaik tiek domāts par to, kā naudu, kas paredzēta speciālistiem, nodalīt atsevišķi no kopīgās summas. Pilsētas ģimenes ārsti ir apjukuši un nevar saprast, kas būtu labāk, jo atšķirībā no lauku ārstiem viņi savus pacientus pie speciālistiem sūta biežāk, līdz ar to saņemot mazāku atlīdzību.
Par labu ģimenes ārstu institūcijai nerunā arī fakts, kuru esmu novērojusi kā privātpraksē praktizējošs speciālists. Kopš pastāv šī sistēma, aptuveni 70 līdz 75 procentu pacientu pie speciālistiem nāk tikai par maksu. Tikai ceturtā daļa – ar ģimenes ārstu nosūtījumiem.
Tie ārsti, kas tikšanās reizē sēdēja zālē un klusēja, dzirdēja, ka viņiem nauda nesamazināsies, jo šogad veselības budžetā izdalīti papildu līdzekļi speciālistu darba apmaksai, tā būs atdalīta no ģimenes ārstu naudas. Pašreizējā sistēma ir kropla jau pašā saknē. Tā strādā uz slinkumu, nevis uz darbu un pacientu interesēs. Tādā ziņā iepriekšējā punktu sistēma bija daudz labāka. Ja tu kaut ko izdarīji, tev par to samaksāja. Protams, bija pierakstījumi, bet slimokasēs revidentiem acīmredzot bija jābūt aktīvākiem un jādodas pie slimnieka uz mājām, lai pārliecinātos, vai ārsta talonā uzrādītais pakalpojums ir veikts. Viņi iedomājās, ka atbrauks pie ārsta, paņems uzskaites kartīti un paskatīsies, vai dakteris ir ierakstījis arī neveikto darbu ambulatorajā kartiņā vai nav.
Ģimenes ārstu sistēmas ideju savā laikā pārņēmām no Eiropas, nemaz nepainteresējoties, vai tā apmierina arī Eiropas pacientus. Pie manis bieži vien ierodas bijušie jelgavnieki, kas aizbraukuši dzīvot uz Vāciju vai Zviedriju. Viņi tur aiziet ar sūdzībām pie sava ģimenes ārsta, bet viņš atbild, ka speciālista konsultācija būs tikai pēc dažām nedēļām. Pacients taču nevar gaidīt, viņš ir jāizmeklē uzreiz. Ja arī Circenes kundzei sākumā padomā bija veikt kardinālas reformas, tad tagad viņa ir aprimusi un uz vecās sistēmas mēģina likt ielāpus. Tā nedrīkst rīkoties ar valsts naudu, jo tādā veidā tā nekad netiks efektīvi apsaimniekota. Ja naudu rokās iedod uzreiz bez paveikta darba, nevar gaidīt, ka vienmēr tiks izdarīts. Nauda ir jānopelna.
Ģimenes ārsti ir apmierināti ar sadales kārtību, kāda ir spēkā pašlaik, bet speciālistiem ir gluži vienalga. Patiesībā vienīgie, kam tikšanās reizē vajadzēja uzstāties visskaļāk, bija pacienti.
