Janvāra otrajā pusē, tūlīt pēc pirmā semestra sesijas beigām, Lauksaimniecības universitātē sākās jaunais studiju semestris. Rit lekcijas, nodarbības laboratorijās, semināri… Taču diemžēl dažiem studentiem ir parādi.
Janvāra otrajā pusē, tūlīt pēc pirmā semestra sesijas beigām, Lauksaimniecības universitātē sākās jaunais studiju semestris. Rit lekcijas, nodarbības laboratorijās, semināri… Taču diemžēl dažiem studentiem ir parādi. Tas iespaido gan studiju un studējošā kredīta lietas un galu galā apdraud palikšanu studenta godā.
Visvairāk šādu jūtami uztrauktu jauniešu var manīt pilī pie fizikas, ķīmijas un matemātikas pasniedzēju kabinetiem. Tādēļ lūdzu uz sarunu LLU Fizikas katedras vadītāju profesoru Uldi Iljinu.
Kādi ir cēloņi tam, ka parādnieku jūsu vadītajā mācību priekšmetā nav maz?
Manuprāt, būtiskākais ir zināšanu robi, kas radušies vēl vidusskolā. Kā zināms, ar skolu reformām deviņdesmitajos gados skolēniem tika dota izvēles brīvība. Proti, fizikas, ķīmijas vai bioloģijas vietā varēja mācīties tikai humanitāros priekšmetus. Tas vēl aizvien liek sevi manīt. Nākamajā mācību gadā, kad pie mums nāks vidusskolēni, kas šopavasar būs nokārtojuši centralizētos skolas beigšanas eksāmenus, kuri reizē būs kā iestājpārbaudījumi augstskolā, situācija, cerams, mainīsies uz labo pusi. Tad tie inženierspecialitāšu reflektanti, kas vidusskolā tagad nopietni mācās, piemēram, fiziku, dabūs vērtīgus papildpunktus un būs vinnētāji. Jāatzīst, ka līdz šim vidusskolēnam mācīties eksaktos priekšmetus trūka pamatojuma. Bieži vien jaunietis īsti nedomā, kā viņš tālāk studēs – it kā pietiktu tikai ar to, ka augstskolā tiks iekšā.
Vai fizikā ir stiprākas un vājākas fakultātes?
Situācija mainās gadu no gada. Nav tā, ka kāda atsevišķa fakultāte pastāvīgi vilktu uz leju. Parasti gan ir grūtāk Tehniskajai fakultātei, kurā vairāk puišu. Viņiem, kā zināms, grūtāk sevi piespiest mācīties. Dabiski, ka studiju programmās, kur ir lielāks konkurss, kā, piemēram, Informācijas tehnoloģiju fakultātē, rezultāti ir nedaudz labāki. Taču arī ne īsti pārliecinoši.
Kāds ir fizikā caurkritušo studentu vidējais procents, kas diemžēl nebeidz studijas?
Apmēram puse. Pie mums ne vienreiz vien viesojies latviešu izcelsmes profesors no Gēteborgas Ralejs Tepfers. Viņš ir pasaulē atzīta autoritāte dzelzsbetona pētniecībā. Tepfers stāstīja, ka arī pie zviedriem studentu atbirums ir apmēram tāds pats. Ja studijas būtu vieglas, tad arī inženieris iznāk tāds paviegls, kas nespēj konkurēt darba tirgū.
Varbūt iespējams raksturot šo studentu atbirumu uz kādas akadēmiskās grupas piemēra?
Varam apskatīt Lauku inženieru fakultātes trīs otrā kursa būvnieku akadēmisko grupu sekmju lapas. Jāpiebilst, ka būvniecība ir specialitāte, kurai fizika ir viens no stūrakmeņiem. Tā nepieciešama, lai apgūtu materiālu stiprību un izturību, siltumtehniku un mitrumtehniku, telpu apgaismojumu un ventilāciju, kā arī citas jomas. Šajās grupās aina ir tāda: 2002. gada 1. septembrī mācības sāka 75 studenti. No viņiem trešā semestra eksāmenu fizikā nokārtojuši 20. Pieci cilvēki eksāmenu gan ir likuši, taču nesekmīgi. 21 students nav pielaists pie pārbaudījuma. Tātad viņiem trūkst daļas kontroldarbu vai laboratorijas darbu, kas studiju laikā bija jāizpilda. Bet diemžēl 29 studenti fizikas katedrā nav nokārtojuši nevienu kontroldarbu. Var teikt, ka es viņus neesmu pat redzējis. Iespējams, viņu lielākā daļa fakultātes dekanātā jau ir atskaitīti. Mierinājumam jāpiebilst: ļoti iespējams, ka no minētajiem 75 studentiem sekmīgi beigs augstskolu ne tikai 20. Droši vien starp caurkritušajiem būs tādi, kas saņemsies un parādus nokārtos vēlāk. Taču ļoti iespējama studiju ieilgšana.
No jūsu teiktā var secināt, ka studentam parasti visgrūtākie ir pirmie divi kursi. Laiks, kamēr cilvēks iemācās sevi piespiest mācīties.
Pasaulē ir tāds paradokss, ka valstīs, kurās valda totalitāri režīmi, ir augsts intelektuālais potenciāls matemātiskajās zinātnēs. Varbūt es kļūdos, bet man šķiet, ka totalitārā sabiedrībā, kur dažādos veidos nosodāmi tiek ietekmēta indivīda griba, tajā pašā laikā darbojas mehānismi, kas var piespiest viņu mācīties. Studēt matemātiskos priekšmetus taču pats par sevi ir grūti! Bet izrādās, ka diezgan daudz ir tādu cilvēku, kam ar piespiešanu tas izdodas. Deviņdesmito gadu sākumā bieži tika runāts, ka mēs ieiesim Eiropā ar savu augsto intelektu. Pašlaik diemžēl to tā nevar teikt. Desmit gados esam noslīdējuši lejā un zināmā mērā izlīdzinājušies ar Eiropas līmeni. Protams, centīsimies to vērtīgo, ļoti nopietno attieksmi pret eksaktajām zinātnēm, kas mums vēl ir, saglabāt.
Paldies par sarunu!
