Jau piecus gadus Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Jelgavas brigādes stūre ir Alda Feldmaņa rokās. Ne visi zina, ka zem nopietnās un atbildīgās amata maskas slēpjas mākslinieka dvēsele.
Jau piecus gadus Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Jelgavas brigādes stūre ir Alda Feldmaņa rokās. Ne visi zina, ka zem nopietnās un atbildīgās amata maskas slēpjas mākslinieka dvēsele.
Aldis Feldmanis ir 1960. gadā dzimis elejnieks. Precējies, divu dēlu tēvs. Uzskata sevi par laucinieku. “Pagājušogad pārcēlos dzīvot uz pilsētu. Jelgavā ir vairāk iespēju atpūsties un redzēt ko jaunu. Tā nu pa lēnītēm mēģinu šīs iespējas izmantot – aizeju paspēlēt boulingu, paslidoju Ledus hallē.”
Stāžs ugunsdzēsējos – 26 gadi
Aldim Feldmanim nākotnes profesija bija zināma jau skolā. “Iespējams, tā ir ģimenes tradīcija, jo tēvs vairākus gadus nostrādāja Elejas ugunsdzēsējos par šoferi. Droši vien arī tādēļ turpinu jau iemīto taku. Mans stāžs šajā jomā ir 26 gadi. Ugunsdzēsības lietas jau bija redzētas, skolas laikā piedalījos brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības zīmēšanas konkursos. Tēvs kādreiz mani paņēma līdzi uz izsaukumiem. Bija interesanti.”
Pieredze ar sirseņiem, kaķiem un gulbjiem
Laika gaitā ugunsdzēsēju un glābēju darbā sakrājies daudz stāstu un interesantu atmiņu. Ir lietas, kas darītas pirmo reizi, piemēram, apgūts, kā jārīkojas, lai atbrīvotos no nepatīkamiem kaimiņiem sirseņiem, ar tiem gluži kā ar bitēm neko nevarot zināt.
“Atceros arī kādu citu gadījumu. Pavecāks vīrs, tīrot aku, bija tajā pagalam iestidzis un netika ārā. Mēs viņam sakām, lai neuztraucas, ka nedaudz pieliesim vēl klāt ūdeni, lai apakša atmiekšķējas. Vīrs bija dikti nobijies, bet ārā viņu dabūjām sveiku un veselu. Bieži ugunsdzēsējus sauc, ja kokā uzrāpies ģimenes mīlulis kaķis un neprot tikt lejā. Lai gan zināms, ka dzīvnieciņš nokāps arī bez mums. Vai tad kāds kokā ir redzējis karājamies kaķa skeletu?
Ja tantuks nobēdājies prasa, kā mēs to kaķi noņemsim no koka, atjokojam, ka skalosim ar ūdeni,” smej ugunsdzēsēju priekšnieks. Ziemas sākumā aktuāla ir ledū iesalušo gulbju glābšana. Lai gan reti gulbis iesalst tik ļoti, lai pats netiktu ārā. Gadījies aizbraukt glābt iesalušo gulbi, bet tas aizlido. Esot arī tā, ka izglābto putnu nav kur likt un vairākas dienas viņu apgādībā ņemot paši glābēji.
Tā nav filma ar laimīgām beigām
Ugunsdzēsēju darbs nav viegls. Tas nav kā filmās ar laimīgām beigām. Ir gadījies aizbraukt uz notikuma vietu par vēlu, kad nav vairs ko glābt. Smags darbs ir autoavārijās, kur no sadauzītām mašīnām jāgriež ārā cietušie. Jārēķinās ar to, ka ne vienmēr glābējiem piezvana savlaicīgi vai viņi paspēj ierasties, pirms notikusi liela nelaime.
“Kūlas dedzināšanas laikā ir patiešām grūti, un, ja vēl notiek arī citas ugunsnelaimes, mēs fiziski nevaram paspēt ierasties laikā. Ja trūkst glābēju, pats esmu ķēries pie šļūtenes.”
Aldis Feldmanis atzīst, ka esot brīži, kad gribas plinti mest krūmos. Tādas domas gan uznākot reti un pavisam klusītēm.
“Taisnība, mūsu algas nav tās lielākās. Bet jāsaprot ir arī tas, ka valsts var atļauties samaksāt tik, cik var, – no iekasētajiem nodokļiem. Mēs nevaram sūdzēties, jo no jūnija algas ir paaugstinātas. Turklāt neko citu es nemāku darīt. Šis darbs man ir vienīgais, tajā esmu nostrādājis visu mūžu.
“Mācies tauri – noderēs!”
Brīvajā laikā ugunsdzēsēju priekšnieks uzspēlējot ģitāru vai sintezatoru. “Man ir viens sapnis, ko domāju piepildīt, kad aiziešu pensijā, jo tad būs vairāk laika: gribētu pensionāriem paspēlēt kādu mūzikas vakaru.”
Aldis piecus gadus ir mācījies Elejas Mūzikas skolas pūšamo instrumentu klasē – apguva baritonu un trombonu. Mūzikas skola pastāvējusi tikai piecus gadus – pēc tam tā likvidēta, jo nav bijis pasniedzēju. Visi aizgājuši armijā. “Visgrūtāk bija iemācīties spēlēt klavieres. Man kā pūtējam tie pirksti tā neskraida, kā vajadzētu. Mūzikas skolu beidzot, klavierēs man bija trijnieks – aiz matiem izvilkts, bet bija. Ģitāru iemācījos pašmācības ceļā. Atceros, kā mans mūzikas skolotājs sacīja: “Ko jūs visi tās ģitāras gribat spēlēt? Aizejiet uz krustojumu, metiet ar akmeni un, kā jūs domājat, kam trāpīsiet? Kādam, kas māk spēlēt ģitāru! Bet atrod cilvēku, kas māk pūst tauri! Mācies – noderēs!” Noderēja jau ar’ – gandrīz 25 gadus. Spēlēju Jelgavas rajonā vienīgajā bēru pūtēju orķestrī, braukājām pa rajonu uz bērēm. Orķestrim esmu rakstījis mūziku, arī šis lauciņš man nav svešs.
Zīmēšana – dabas dota dāvana
Vēl viena Alda Feldmaņa sirdslieta ir zīmēšana. To viņš apguvis pašmācības ceļā. “Zīmēt prasmi uzskatu par dabas dotu dāvanu. Visbiežāk top karikatūras. Gandrīz uz katriem Ziemassvētkiem pats uzzīmēju atklātnītes un pa elektronisko pastu aizsūtu visiem Latvijas ugunsdzēsējiem. Tad nu viņi zina, ka te, Jelgavā, ir tāds zīmētājs. Citreiz uzzīmēju kādu sižetiņu diplomiem.” Liels un pamatīgs mākslas darbs stāv priekšnieka kabinetā pie sienas. Tur attēlota ainava ar Jelgavas pili. “Šo darbu zīmēju divas nedēļas. Bet tas tikai tāds plaģiāts vien ir, nekas vairāk. No maza zīmējuma pārzīmēju lielu,” smej Feldmaņa kungs. “Zīmēt sāku jau skolā – piedalījos dažādos konkursos. Vēlāk bija periods, kad tapa plakāti kāzām, – astoņdesmitajos gados, kad tas vēl bija populāri. Tagad ar zīmēšanu vairs tik daudz nenoņemos. Vairs nav pacietības.
Daru visu, lai nebūtu birokrāts
“Jau trešo gadu mācos Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Izvēlējos zemes ierīcību Lauku inženieru fakultātē – būšu zemes mērītājs. Bet var sagadīties, ka tad, kad būšu samācījies, vairs nebūs ko mērīt,” smej Feldmanis.
Pēc rakstura Aldis Feldmanis ir mierīgs, apzinīgs un koleģiāls. To izjūt arī viņa padotie darbā. “Es cenšos nebūt birokrāts pret apmeklētāju. Ļoti negribas, lai, atnākot uz Jelgavas brigādi, cilvēks tiek neskaitāmas reizes sūtīts no viena cilvēka pie otra un galu galā tāpat neko nenoskaidro. Vienmēr cenšos uzklausīt katru, kas vēršas ar kādu lūgumu vai prasību, un pats aizvedu pie vajadzīgā darbinieka. Gribas izdarīt tā, lai cilvēkam par mums rastos labs iespaids, lai mēs neizskatītos pēc birokrātiem, bet gan pēc tiem zēniem, kas dodas glābt cilvēkus un visu izdara pēc vislabākās sirdsapziņas. Esmu ļoti lepns par saviem darbiniekiem un mierīgu sirdi varu viņus paslavēt par labo darbu, atsaucību un cilvēcību.
