«Izpārdošana – līdz 50%», «preces par puscenu», «vēl nebijuši zemas cenas» – tādi un līdzīgi saukļi vismaz četras reizes gadā parādās veikalu skatlogos, aicinot iegādāties vajadzīgas un mazāk noderīgas lietas.
“Izpārdošana – līdz 50%”, “preces par puscenu”, “vēl nebijuši zemas cenas” – tādi un līdzīgi saukļi vismaz četras reizes gadā parādās veikalu skatlogos, aicinot iegādāties vajadzīgas un mazāk noderīgas lietas. Kāpēc visvairāk pircēju ir tieši atlaižu dienās, un vai cenu pazeminājums patiešām ir reāls?
Visā pasaulē, izņemot austrumu bloka valstis, jau gadu desmitiem četras reizes gadā notiek ierastās sezonas preču izpārdošanas. Veikalnieki tādā veidā atbrīvojas no precēm, jo līdz nākamajai sezonai tās vairs nebūs modernas un aktuālas. Tieši tāpēc, piemēram, Eiropā ļoti grūti ziemas jaku bija nopirkt vasarā. Krītot “dzelzs aizkaram”, arī pie mums sāka parādīties dažāda veida pārdošanas, taču izrādās, ka Latvijā (vismaz daļā veikalu) tādā veidā nevis iztīra noliktavu no sezonas precēm, bet gan krietni paaugstina peļņu, un izpārdošanas nereti balansē uz pircēju apmānīšanas robežas.
Cenas jāielāgo iepriekš
Kurš gan veikalā nav redzējis milzu plakātus, kas demonstrē lielu cenu kritumu. Bieži vien tādā veidā tiek “pasniegta” cenu samazināšanās par vairāk nekā 25%. Psihologi atzīst, ka tas ļoti labi iedarbojas uz pircēju, un viņš nereti iegādājas pat tās lietas, kas nebūtu vajadzīgas, vienkārši ar domu – ja nu noderēs. Tieši uz šo cilvēku pirkšanas kāri spēlē veikalu mārketinga speciālisti.
Runājot ar vairāku veikalu darbiniekiem, “Ziņas” noskaidroja, ka milzīgais cenu kritums ir tikai šķietams. Bieži vien tiek izmantots parasts triks – nosvītrota cena, kāda nekad precei nav bijusi, tas ir, tā ir krietni augstāka nekā cena, par kādu prece tirgota pirms izpārdošanas. Un tad iznāk tā, ka “atlaide” ir preces īstā cena vai nedaudz – par kādiem 10% – zemāka.
Tieši tāpēc pircējiem vajadzētu pievērst uzmanību preču cenām, pirms sākusies “ārprāta” izpārdošana. Tādā veidā izdotos ietaupīt naudu un nenopirkt kaut ko nevajadzīgu.
Reklāma panāk savu
Tas vairs nav jāpierāda, ka, ieguldot naudu reklāmā, firmas to saņem atpakaļ, palielinoties pircēju skaitam, kas iegādājas reklamētu preci. Nenoliedzami, ka paskatīties reklāmā, pēc tam aiziet uz veikalu un nopirkt preci ir ērti, taču, ja vēlaties ietaupīt, tas nebūt nav labākais veids.
Parasts piemērs no Jelgavas. Kāda veikala reklāmas bukletā kā akcijas prece nosaukti banāni, cena – 19 santīmu kilogramā. Tā kā pircēju pieplūdums bija milzīgs, veikals uzlika ierobežojumu – katrs cilvēks varēja iegādāties piecus kilogramus. Un drīz vien pilsētas ielās bija redzamas šīs akcijas sekas – vai katram pie rokas bija iepirkuma maisiņš ar banāniem, tiesa, diezgan negataviem.
Tajā pašā laikā citā veikalā banānus – patīkami dzeltenus – varēja iegādāties par santīmu kilogramā lētāk, turklāt nebija nekādu pirkšanas ierobežojumu. Nezin kāpēc cilvēki šai precei diezgan vienaldzīgi pagāja garām, visticamāk, tāpēc ka trūka aicinošas reklāmas.
Pērkot lētāk, zaudē vairāk
Visnopietnāk “iekrist” var ar pārtikas produktu izpārdošanu. Parasti veikalnieki nepārdod ejošu preci par krietni zemāku cenu, ja tai nav kāds “zemūdens akmens”. Piemēram, strauji tuvojas tās derīguma termiņa beigas. Un tad gadās tā – nopērc lētāk, bet pēc tam izmet laukā, jo derīguma termiņš ir beidzies un nopirktais vairs nav ēdams.
Parasti noceno arī bojātas preces, piemēram, augļus vai dārzeņus. Var nopirkt tomātus, kas sākuši bojāties, cerot tādā veidā ietaupīt, diemžēl bojātie tomāti ir zaudējuši garšu, kļuvuši rūgtāki, un labākajā gadījumā no tiem var izmantot mazu gabaliņu. Rezultātā – nauda ir izmesta renstelē, jo izdevīgāk būtu bijis iegādāties normālu preci.
***
Speciālista viedoklis
Pārdevēji spēlē uz cilvēka skopumu un jau gēnos ieliktu iepirkšanās kāri (tas attiecas pārsvarā uz sievietēm). Ieraugot krāsainus uzrakstus, kas sola milzu atlaides, tikai retais (retā) spēj atturēties no kārdinājuma nopirkt. Bieži vien nauda tiek izdota par nevajadzīgu mantu tikai tāpēc, ka tā ir lēta. Ārzemēs psihoterapeiti jau sen piedāvā speciālistu palīdzību tiem, kas nespēj pārvarēt iepirkšanās drudzi. Atsevišķos gadījumos nepietiek ar psiholoģisku palīdzību un ir nepieciešama pat medikamentoza vai pat stacionāra ārstēšana. Daļēji to var uzskatīt par slimību, tādu pašu kā kleptomānija vai tieksme pēc azartspēlēm. Pagaidām Latvijā šī problēma vēl nav tik aktuāla, bet tas lielākoties ir tāpēc, ka iedzīvotāju pirktspēja ir salīdzinoši zema.
Psiholoģe Anita Kalniņa
