Elejas «dakarieši» Jānis un Einārs Vinteri atgriezušies ikdienā, kur jāsniedz pasūtījumi rapša sēklai, jākārto dokumenti bankai, jādomā par šāgada lielajiem celtniecības darbiem, jāpaspēj sarīkot aizkavēto Jaungada balli saimniecības strādniekiem.
Elejas “dakarieši” Jānis un Einārs Vinteri atgriezušies ikdienā, kur jāsniedz pasūtījumi rapša sēklai, jākārto dokumenti bankai, jādomā par šāgada lielajiem celtniecības darbiem – graudu uzglabāšanas kompleksu ar kalti, jāpaspēj sarīkot aizkavēto Jaungada balli saimniecības strādniekiem. Tomēr tuksnesis ar saviem pārdzīvojumiem tik ātri neatkāpjas no prāta. To rallijreida Parīze – Dakara “pārsteigumam” Jānim Vinteram neļauj aizmirst arī žurnālisti, cits pēc cita pieteikdamies uz vizīti Elejā.
Saimnieks ciemiņus sagaida, stāvot uz vienas kājas, – otras lauzto potīti traumatologi šonedēļ salabojuši ar septiņām skrūvēm un vienu metāla plāksnīti. “Esmu nodrošināts ar rezerves daļām nākamajai Dakarai,” ar smaidu pajoko Jānis, pirms kopā ar savu rallija mehāniķi Eināru sāk no jauna “šķirstīt” fotoattēlus datorā un izjūtas atmiņā.
Sāpes
“Šķiet, nejūti vairs nevienu ķermeņa daļu, viss ārprātīgi sāp, bet tu turpini braukt un saproti, ka turpinātu to darīt līdz saļimšanai,” šīs sajūtas, kad dažbrīd apkārtējā gaisma rādījusies citās krāsās, Jānis no rallija atceras kā pašas dramatiskākās. Jau trešajā posmā salauzt potīti – it kā nepietiktu ar to, ka debijai “iegadījies” tāds rallija maršruts, kādu līdz šim pat Parīzes – Dakaras rūdītie vilki nebija pieredzējuši! “Var jau spriest, ka no šāda viedokļa mana debija iznāca nelaikā, bet šie apstākļi nāca arī par labu,” Jānis vērtē, ka tagad ir gatavs uz to briesmīgāko.
Neciešamas bijušas fiziskās sāpes pēc nelaimīgā kūleņa, kas lika izstāties tikai divus posmus pirms rallija beigām: “Stāvēju un nevarēju pakustēties.” Bet turpat līdzās arī sirdssāpes: “Kāpēc tieši tagad, kad priekšā vēl tikai viens grūts posms un mērķis jau tik tuvu!”
“Mehāniķis jau izjūtās dzīvo kopā ar sportistu,” par sevi saka Einārs. Drūmākais bijis uzzināt gan par brāļa salūzušo potīti, pirms rallijs vēl lāgā sācies, gan par nelaimīgo kritienu, kad tikpat kā viss jau izturēts. “Viņa sāpes jau sajust nevarēju, bet saprast gan, jo pats arī esmu diezgan daudz kaulus lauzis.”
Bailes
“Baidījos, ka varētu neatļaut turpināt braucienu, tāpēc neko neteicu par potīti, lai gan pašam bija skaidrs, ka tā ir lauzta,” izrādās, tās bijušas pašas lielākās bažas. Par maldīšanos turpu šurpu pa tuksnesi un palikšanu vienam tumsā ar motociklu bez ugunīm Jānis saka: “Nebija laika ļauties baiļu izjūtai. Galvenais sagaidīt kādu, lai “iesēstos astē” un tiktu līdz galam.”
Einārs gan kā mazliet neomulīgu atceras kādu nakts brīdi, kad kravas mašīnai vajadzējis apstāties, lai mainītu riteni. “Bijām jau sagatavojušies uz pāris stundu darbu, kad pēkšņi ar divām automašīnām uzradās vietējie iedzīvotāji un metās palīdzēt. Ar tādu azartu, ka ne iebilst, – spējām tik padot instrumentus un skatīties, kas notiek. Beigās izrādījās, ka viss izdarīts, kā nākas. Deviņi cilvēki pusotru stundu nostrādāja un pat ne eiro nepaprasīja,” kā mēdz teikt, bailēm šoreiz bijušas lielas acis.
Nogurums
Tas bijis nepārtraukts pavadonis kā Jānim uz motocikla, tā Eināram, cenšoties pēc kārtējā posma līdz rītam savest atkal braucamrīku kārtībā. Ja mehāniķu mašīna paspējusi līdz vakaram ierasties, Einārs gulēšanai uzcēlis telti, bet vairākas naktis Jānis dažas stundas nosnaudis turpat zem klajas debess un tajās pašās drēbēs stājies uz starta. “Nogurums bija neaprakstāms,” atzīst sportists.
Prieks
“Vislielākais prieks bija pēc pirmā Āfrikas posma, kad Dakaras brīfingā “Eirosportā” ieraudzīju Latvijas karogu un zem tā savu vārdu un uzvārdu,” atcerēsimies, ka šajā posmā Jānis finišēja piektajā vietā. Pēc tam, protams, sekojis gandarījums par katru nākamo, arvien grūtāko, bet pabeigto posmu, taču šīs izjūtas acīmredzot saucamas citā vārdā.
Einārs atceras, ka bijis priecīgs, kad pēc Jāņa lielā kritiena atkal telefona klausulē dzirdējis brāļa balsi: tātad ir dzīvs un gan būs atkal vesels.
Draudzība
Par nesportisku rīcību var izslēgt no sacensībām – tas rakstīts rallija nolikumā. Tomēr ne jau nolikums, bet apstākļi, kur tev pašam katru brīdi var būt nozīmīgs līdzbiedra atbalsts, uztur draudzību pat visnopietnāko konkurentu starpā. Apstāties, ja kādam notikusi ķibele, ļaut padzerties no sava ūdens, aizdot degvielu (ja vien tā nav pēdējā) vai kādu rezerves detaļu – tās ir normālas Dakaras attiecības.
Vienudien KTM rūpnīcas komanda lūgusi Jāni kritiskā brīdī atbalstīt viņu līderi un nu jau rallija uzvarētāju Nanī Romu, jo otrs komandas braucējs izstājies, bet trešais bijis zemākā vietā nekā Vinters. “Par to dabūju riteni, bremžu uzlikas. Piedāvāja pat maksāt, bet es atteicos. Par laimi, līderim tajā dienā nekas slikts arī nenotika.”
Lai gan ar nelielu neuzticības piedevu, taču draudzīgas bijušas arī attiecības ar vietējiem iedzīvotājiem. “Dakarā viena afrikāniete jautāja pēc vecajām riepām. Pati baltās drēbēs, viņa tās uzmeta sev uz galvas un stalti aizgāja. Apsardze gan bija aizturējusi, un dabūjām vēl īpaši skaidrot, ka tiešām esam riepas viņai uzdāvinājuši.”
Brīnumi
“Lielākais brīnums bija kazas, kas pēc lapām un zariem kāpj kokā,” Jānis smej, ka tās patiesi nav tuksneša noguruma halucinācijas. Apbrīnojamā kontrastā ar sadzīvisko netīrību bijušas afrikāņu sniegbalti tīrās drēbes. Un viņu istabas – bez mēbelēm, tikai četras sienas, dažkārt pat bez jumta. Protams, pilsētās netrūkst arī mūsu civilizācijas atribūtu, gan slimnīcā, gan viesnīcā Dakarā Jānis pārliecinājies par pietiekami augsta līmeņa servisu. Toties par dīvainajiem pasažieru autobusiem atkal bijis ko brīnīties. Tāpat arī par Sarkano sālsezeru, retajiem milzu kokiem tuksnesī un visu citu no mūsu platuma grādiem tik atšķirīgajā Āfrikas dabā.
Sapņi
Atšķirībā, piemēram, no pirmās formulas un tamlīdzīgiem vīrišķības pārbaudījumiem, kur moto un auto sportisti par savu darbu, risku un veselību slēdz lielas algas līgumus, Dakara lielākajai daļai tās dalībnieku ir ar sponsoru meklējumiem un pašu izdevumiem saistīts sapņa piepildījums. Arī Jāņa Vintera sapnis bija braukt Dakaras rallijā. Nu var teikt, ka tas ir vēl vairāk konkretizējies – tikt šajā rallijā līdz galam.
Vai tuksnesis tagad arī “reāli” sapņos rādās? Jānis mirkli padomā: “Šķiet, ka ne.
