Līdz 5. janvārim «Kino 19»: «Nogalināt Bilu» (pulksten 20) un «Monas Līzas smaids» (pulksten 16 un 18).
Līdz 5. janvārim “Kino 19”: “Nogalināt Bilu” (pulksten 20) un “Monas Līzas smaids” (pulksten 16 un 18).
Astoņdesmito gadu vidū Kventīns Tarantīno amerikāņu režijas pasaulē ienāca ne kā viens no tiem jaunuļiem, kuriem filmu režija ir kas līdzīgs nākamajam pakāpienam videoklipu montēšanas karjerā, bet kā kinovēstures erudīts ar visnotaļ skaidru priekšstatu par savu vietu šai vēsturē. Deviņdesmitajos, kad bija uzņemtas “Lubene” un “Džekija Brauna”, Tarantīno ar savu kriminālžanra karikatūrista rokrakstu bija kļuvis par stabilu vērtību. Viņa panākumu pamatā arvien bijusi spēja piesaistīt dažādas auditorijas daļas: gan to, kas alkst vienkāršas atpūtas ar “komēdijbojeviku”, gan to, kas uzjautrinās, netīro darboņu jocīgajos dialogos un uzskrūvētajā rosīgumā nolasot popkultūras citātus un aizraujošas parodijas. “Nogalināt Bilu” vispirmām kārtām ir reveranss Honkongas austrumcīņu “bojevikiem” (kautiņu horeogrāfijas konsultēšanai īpaši uzaicināts režisors Juens Vo Pins). Ne mazāk rūpīgi Tarantīno, protams, piegājis arī visam citam, kas attiecas uz stila izturētību. Ja runa ir par viņa izslavēto spēju meistarīgi atdarināt, pašam nekļūstot par preci, kas ne ar ko neatšķiras no “biezā slānī” citētās popkultūras garlaicīgākajiem paraugiem – daudzi to noteikti mēģinās saskatīt “Bila” asiņu (lasi – sarkanās krāsvielas) plūdos, daļa pārmetīs balstīšanos uz vecās slavas “kruķiem”. Un atliek tikai piekrist, ka skaidrību viesīs “Nogalināt Bilu” otrā, noslēdzošā, sērija: vai arī tajā būs tikpat daudz stilīguma un maz satura.
Ja daži “Bilā” tomēr meklēs ko līdzīgu vairākiem vēstījuma slāņiem, Maikla Ņūvela “Monas Līzas smaida” mērķis bijis viens un pavisam skaidrs – “izklaidējošas publicistikas” mēģinājums: līdz ar romantisku traģikomēdiju sniegt ieskatu piecdesmito gadu amerikāņu sieviešu tiesību cīņā. Par vēstītāju izvēlēta Džūlija Robertsa – progresīvi noskaņota pasniedzēja konservatīvā meiteņu koledžā. Šaubas par to, vai viņai tas izdodas gana pārliecinoši, nez vai varētu norakstīt tikai uz vīrieša nespēju iejusties gadsimta vidus feminisma problemātikā.
***
Esēnija Zariņa:
“Nogalināt Bilu”. Tarantīno arī pēc piecu gadu klusēšanas prot pārsteigt un šokēt ar nežēlīgu filmu, kurā nocirsto ekstremitāšu un asiņu daudzums liek matiem celties stāvus. Stilīgi un satriecoši vienlaikus. Cilvēkiem ar vāju nervu sistēmu nebūtu ieteicama.
“Monas Līzas smaids”. Filma par piecdesmito gadu ASV, tā laika dzīvesveidu un domāšanu. Galvenais jautājums, vai sievietes sūtība ir būt priekšzīmīgai mājsaimniecei. Tāds retrokino.
Edgars Sauka:
“Nogalināt Bilu”. Esmu Kventīna Tarantīno talanta cienītājs, tāpēc viņa jauno filmu gaidīju ar nepacietību. Vai gaidīšana attaisnojās? Tie, kas daudzmaz orientējas Honkongas un Holivudas labākajos zobencīņu un kunfu filmu paraugos, šajā filmā saskatīs daudz veiksmīgi izmantotu citātu. Pārējie var vienkārši mēģināt izsekot līdzi nebeidzamai asiņainu cīņu sērijai un izskaitļot, cik dekalitru sarkanās krāsas izlietots. Gaidīšu filmas otro daļu nevis tāpēc, ka ļoti patika, bet, lai uzzinātu, ar ko šī jezga beidzas.
