2034. gada janvāra pēdējā nedēļa. Teritorijā, kur reiz bijusi jauka Latvijas ainava, brīnumainā kārtā palikusi neskarta tikai viena pati zivs asakai līdzīga egle.
2034. gada janvāra pēdējā nedēļa. Teritorijā, kur reiz bijusi jauka Latvijas ainava, brīnumainā kārtā palikusi neskarta tikai viena pati zivs asakai līdzīga egle. Zem tās, drebinādamies aukstumā, bariņš skolēnu. Viņi apātiski seko skolotāja sacītajam stundā. Pedagogs runā par savādiem, pārtikušiem ļaudīm, kas dzīvo gan netālajā Igaunijā un Lietuvā, gan Reinzemē un gar Vidusjūru. Pārticība un labklājība bērniem ir abstrakti jēdzieni. Viņi pamestajā zemē palikuši vienīgie reiz lepnās latviešu tautas pēcteči. Viņi pārtiek no ekoloģiski tīriem burkāniem un kāļiem, kā arī no zivīm, kas vēl saglabājušās dažos strautos.
Šo bērnu vecāki kopā ar savas paaudzes pārējiem pārstāvjiem izklīduši plašajā Eiropā un vēl tālāk pasaulē, lai klaidā sev nopelnītu iztiku. Viņi asimilējušies svešatnē, jo dzimtenē viņiem vienkārši nebija ko iesākt. Kur jau tas laiks pagājis kopš lielajām korumpantu medībām, kad cilvēki kļuva cits uz citu aizdomīgi: cīņa pret korupciju bija pasludināta par valsts politikas alfu un omegu, un neviens nepamanīja, ka sviestā sagāja ekonomika, demogrāfija un starptautiskās attiecības. Latvija kļuva arvien izolētāka un pamestāka. Vispirms to atstāja ārvalstu diplomāti. Viņi baidījās notraipīt savas frakas, jo vietējās valdības vīri nemitīgi šķieda lamas un sprauslāja indi. Pēc tam pēcpusi uzgrieza investori, kuriem apnika nīkt ar savu naudu, gaidot, kad politiķi varbūt no gultas izkāps ar pareizo kāju.
Piecpadsmit divdesmit gadu laikā, velti gaidot brīdi, kad pensijas sasniegs 100 latu mēnesī, veļu valstībā bija devušies visi iedzīvotāji, kuri par sirmgalvjiem bija kļuvuši 20. un 21. gadsimta mijā un kuri bija noticējuši tā laika valdības solītajai labklājībai, kas 100 latu apmērā varētu piemeklēt ikvienu pensionāru turpmāko piecpadsmit līdz divdesmit gadu laikā. Viņi bija cerējuši velti, jo izrādījās, ka arī šādas optimistiskas prognozes tika izteiktas tikai tāpēc, lai sniegtu brīža mierinājumu, jo kā gan varēja nesolīt…
Turpmākajos gados pensijas vecums tika arvien vairāk atbīdīts, ļaudis strādāja par minimālo mēnešalgu un, protams, pensijas vecumu sasniedza jau viņā saulē. Pārējie viņu laikabiedri, ielāgojuši savas valdības bausli, ka “alus ari ira sula”, rātni pārtrauca dzert šņabi, vīnu un ļergu, toties, politiķu skubināti, pļumpēja “XTC”, alu un citu burbuļalkoholu, tā palīdzēdami piepildīt valsts caurās ķešas, līdz uzpūtās, pārsprāga un tika valsts himnas skaņu pavadījumā apglabāti pudeles brāļu kapos, kur guldīti visi patrioti, kas stutējuši Latvijas valsts ekonomisko autonomiju.
Šī autonomija jeb pašnorobežošanās tolaik tika slepšus pasludināta par prioritāti, tādēļ politiķu aprindās bija darīts viss iespējamais un pat it kā neiespējamais, lai formāli pausto vēlēšanos integrēties Eiropas Savienībā un uzlabot attiecības ar Austrumu kaimiņiem maksimāli novērstu un attālinātu. Ar politiskām ķildām sākumā tika mazināta potenciālo sadarbības partneru interese par Latviju, bet vēlāk radīts nicinājums un derdzīgums kā pret kašķa apsēstu valsti. No otras puses, tika boikotēts Baltijas valstu un Krievijas forums, tādā veidā nepārprotami paužot pārākumu un nevēlēšanos iesaistīties nekādās darījumu attiecībās ar “putinismus totalis” inficēto kaimiņvalsti. Eiropas Savienības roka, kas bija gatava sniegt finansiālu atbalstu ar strukturālo fondu starpniecību, tika ar kāju atsperta: “Nevajag!” Tā skaļi neteica, bet tā rīkojās tā laika valdība, kuru vadīja…
Jā gan, kurš tad visu šo putru bija ievārījis? Viens no skolēniem, atžilbis no apātijas, paceļ nosalušo roķeli un skolotājam tieši tā arī ievaicājas: “Kā sākās Latvijas pagrimums?” Skolotājs skumji izberzē briļļu stiklus, līdz atrod pareizos vārdus:
“Viss sākās ar tautas vēlmi dzīvot labāk, pārticīgāk, godīgāk. Tādēļ viņi par valdības vadītāju ievēlēja pašu godīgāko, pašu sirdsšķīstāko vīru, kāds vien starp latviešiem ticis dzemdināts. Pirms piekrita kļūt par vadoni, viņš vaļsirdīgi pieprasīja, lai katrs viņam nestu pa santīmam, pa vērdiņam, jo tikumīgais vīrs tautas barveža honorāru bija novērtējis par vienu miljonu naudiņu. Taču trūcīgie ļaudis nespēja savākt visu prasīto summu, tādēļ, par premjeru tomēr žēlīgi piekritis būt, šis vīrs arī no savas puses visu darīja tikai pa daļai: solīja, bet neizpildīja, sodīja, bet pēc tam no valsts kases maksāja lielas kompensācijas par nevainīgajiem nodarīto kaitējumu, rīkoja dažādas reformas, kurām nebija jēgas un kuras neviens nekad nenoveda līdz galam. Ļaudis par to visādi kurnēja. Taču premjers to visu darīja, joprojām palikdams sirdsskaidrs un izcili godīgs. Viņš bija solījis tautai nest jaunus laikus un tos arī ieviesa. Tikai vēlāk ļaudis bija līdz galam sapratuši savu lielo alošanos – kad noskaidrojās, ka viņu izraudzītajam mesijai piemita neliels valodas defekts… Izrādījās, ka viņš nespēja izteikt skaņu “ļ”, tās vietā lietodams “j”. Mazliet šļupstēja, vārdu sakot. Tādēļ, lūk, arī iestājās nevis jaunie, bet “ļaunie laiki”.
