Meža vidū putenis no eglēm purināja sniega lēšķes, mērķēdams tieši aiz apkaklēm. Vīri un sievas apstāja ugunskuru, virs kura virda piparmētru «buljons», bet no ogļu restēm cēlās kārdinoša desiņu un teļa gaļas steiku smarža.
Meža vidū putenis no eglēm purināja sniega lēšķes, mērķēdams tieši aiz apkaklēm. Vīri un sievas apstāja ugunskuru, virs kura virda piparmētru “buljons”, bet no ogļu restēm cēlās kārdinoša desiņu un teļa gaļas steiku smarža. Nedaudz soļu attālumā zem vieglas nojumes gremoja un ļaudīs mazliet tramīgi noraudzījās 39 Šarolē šķirnes spalvainie gaļas lopi: tika taču lemts arī to liktenis.
Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) aktīvisti, vēlēdamies izrunāt Latvijas liellopu gaļas tirgus samilzušās problēmas, sanāksmē bija aicinājuši Saeimas deputātus, Valsts policijas, Finanšu ministrijas Galvenās muitas pārvaldes, Zemkopības ministrijas un citu iesaistīto institūciju pārstāvjus. Lai spriešanu maksimāli tuvinātu “sarunas tematam”, par tikšanās vietu tika izraudzīta Babītes pagasta zemnieku saimniecība “Rubeņi”, kur Erna un Māris Augstkalniņi jau deviņus gadus audzē gaļas liellopus. Šajā saimniecībā sešus gadus ražošana simtprocentīgi atbilst ES prasībām, tomēr Ernas kundze joprojām ir neizpratnē, kādēļ viņas darba augļi tiek novērtēti ar “vēja naudu”, nieka grašiem, ja turklāt uz valsts robežas liellopu gaļa tiek iepirkta dārgāk. Kā tas iespējams?
“Es jau nevēlos nekādu karu, tikai, ja reiz nestrādāju pat par mata tiesu sliktāk nekā Eiropā, gribu arī saņemt pienācīgu atlīdzību,” teic Erna Augstkalniņa.
Krīze iet mazumā?
Liellopu gaļas tirgū krīze ilgst aptuveni pusotru gadu. Tikai beidzamajās dažās nedēļās vērojama situācijas uzlabošanās, atzīst kooperatīvās sabiedrības “Laidars G” valdes priekšsēdētājs Agris Veide.
Krīze liellopu gaļas sektorā sākās 2002. gada jūlijā, tās laikā liellopu gaļas iepirkuma cenas noslīdēja kritiski zemu – par jaunlopa dzīvsvara kilogramu zemniekiem maksāja 35, augstākais 40, santīmu, bet par govs gaļas dzīvsvara kilogramu – tikai 15 līdz 20 santīmu. “Kopš esam izveidojuši kooperatīvu, zemnieku atsaucība ir ļoti liela. Lai gan “Laidars G” darbojas tikai nepilnu mēnesi, esam raduši iespējas par bullīšu gaļas dzīvsvara kilogramu piedāvāt 50, bet par govs gaļu – 36 santīmus. Tātad zemniekiem ir iespējams savu produkciju pārdot par pieņemamu samaksu,” saka A.Veide. Tiesa, viņš piebilda, ka tādu cenu maksājot tikai atsevišķi gaļas kombināti un kautuves, lielie pārstrādātāji vietējo gaļu joprojām vērtē zemāk.
Zemnieki ir vienisprātis, ka “lielie” gaļas uzņēmumi sadarbojas ar lietuviešiem, kas, protams, nav ieinteresēti mūsu tirgus attīstībā. Savukārt lielražotāji aizbildinās, ka viņi nevarot atļauties mūsu zemniekiem par liellopu gaļu maksāt vairāk tādēļ, ka viņiem “piedraud” lielveikali, sak, citādi pirkšot gaļas produkciju “pa tiešo” Lietuvā. Turklāt daudziem ražotājiem ir nenoliedzami izdevīgāk desās sabāzt tā dēvēto “mehānisko” gaļu – “caur sietiem izspiesto”, blāķos sapresēto lēto putnu gaļu, ko “uzlabo” ar dažādām garšvielām un aromatizatoriem. Un ir taču zināms, ka Latvijā strauji attīstās lietuviešu lielveikalu tīkls. Tādēļ arī pie ugunskura Babītes mežā izskanēja lauksaimnieku jautājums: ko darījušas mūsu varas iestādes, lai “noturētu” vietējo gaļas tirgu?
Jebkurā biznesā svarīgākais nosacījums ir pirkt lētāk, lai pārdotu dārgāk, taču tieši šis princips “nedarbojas” attiecībā uz liellopu gaļu: viņpus valsts robežas saražoto liellopu gaļu iepērk par divas reizes augstāku cenu nekā no vietējiem ražotājiem. Lielākoties importētā liellopu gaļa nāk no Lietuvas, arī cūkgaļa. Piemēram, gaļas pārstrādes uzņēmumam “Ruks” Cēsīs lietuvieši gaļu pie kombināta durvīm pievedot par 87 santīmiem. Nekur citur pasaulē par liellopu gaļu zemniekiem nemaksā tik maz kā Latvijā.
Ekonomiski neskaidrs, kā tas nāk, ka pēdējo trīs gadu laikā gaļas imports ir nemainīgi stabils, eksporta praktiski nav vispār, tomēr dīvainā kārtā pērn deviņos mēnešos no gaļas pārstrādes uzņēmumiem “iznāca” divas reizes vairāk produkcijas nekā tajos “iegāja” gaļas! Tas nav skaidrs ne zemniekiem, ne Zemkopības ministrijas ierēdņiem.
Ļaunuma sakne… uzpircēji?
Lai cik tas skanētu paradoksāli, Latvijā nav nevienas specializētas liellopu kautuves. Lietuvā toties tādu ir padsmit, arī Igaunijā. Ja būtu piemērotas kautuves, varētu palielināt liellopu gaļas eksportu un tādējādi arī celt gaļas iepirkuma cenu.
Gaļas pārstrādes uzņēmumu pārstāvji skaidro, ka viņus nedrīkstot vainot par to, ka gaļa tiek iepirkta par viņiem izdevīgākām cenām: citādi bankrotēšot. Viņi ierosināja, lai zemnieki vairāk sadarbotos ar gaļas kombinātiem, nodotu izaudzētos liellopus pārstrādes uzņēmumu kautuvēs, nevis uzpircējiem. Tieši viņi, iepirkdami liellopu gaļu par ļoti zemu samaksu, nositot cenu. Gaļas kombinātu pārstāvji aicināja zemniekus būt vienotiem un izturīgiem. Vēl “skaidrības labad” “Ruka” pārstāvis minēja, ka, lai gan Latvijā darbojas ap 170 gaļas pārstrādes uzņēmumu, tikai 14 ir nozares asociācijas biedri, tādēļ grūti esot runāt par kaut kādiem vienādiem noteikumiem visiem pārstrādātājiem. Tas arī esot iemesls, kādēļ Latvijā nonākot 40 procentu “nenoskaidrotas izcelsmes” gaļas. Pērn, piemēram, palikušas, “gaisā karājoties”, ap 200 000 cūku.
Varbūt izskaidrojumu zina tiesībsargi?
Galvenās muitas pārvaldes pārstāvis lauksaimnieku priekšā stājās tāds kā nosalis, tāds kā nevarīgs. Viņš pažēlojās, ka esot ļoti izplatīta kravu deklarēšana ar neīstiem nosaukumiem. Piemēram, gaļas kravas maskētas ar apzīmējumiem “kokogles”, “rentgena aparāts”… Viņš piekrita, ka muitnieki par maz tiekas un apmainās ar informāciju gan ar lauksaimniekiem, gan lauksaimnieciskās produkcijas pārstrādātājiem. Esot gan noslēgti “saprašanās memorandi” ar dažām ražotāju asociācijām, un tādēļ varot runāt par labu sadarbību, taču pārsvarā informācijas apmaiņa klibojot. Vēl viņš kā atvainodamies aizbildinājās, ka Lietuvā esot viszemākā gaļas cena, jo tur lauksaimnieki saņemot valsts atbalstu, un tur nu viņi, muitnieki, neko nevarot padarīt. Cita problēma esot nelegālā gaļa, kas Latvijā ieplūst kontrabandas ceļā. Šo sērgu muitnieki varot tikai mazināt (un tas arī notiekot), taču – ne izskaust pilnībā. Tādēļ arī esot vēlama ciešāka sadarbība un informācijas apmaiņa ar dažādiem dienestiem (piemēram, sanitāro robežinspekciju) – lai būtu skaidrībā par operatīvām cenu svārstībām kaut vai mēneša ietvaros.
Savukārt “opozīcijā nonākušās pozīcijas” partijas “Jaunais laiks” deputāts Dz.Zaķis lauksaimniekus uzrunāja ar politiķa cienīgu diplomātiju, zemnieku aizstāvībai piesaukdams pat eņģeļus: Latvijas Zaļo un zemnieku savienības (LZZS) aktivitātes panākušas progresu cūkgaļas tirgū, gan jau radīšoties risinājums arī liellopu gaļas tirgus sakārtošanai; partija “Jaunais laiks” esot gatava izskatīt “iniciatīvas…” Bet varbūt arī tieši “Jaunajam laikam” beidzot būtu jānāk klajā ar konstruktīviem risinājumiem? Zaķa kungs pats sev uzsita uz pleca par to, ka “Jaunais laiks” “vienmēr uzskatījis, ka jāattīsta kooperatīvi”. Tomēr nešķiet, ka tieši šī partija būtu veicinājusi, teiksim, pieminētā kooperatīva “Laidars G” izveidošanu: tā bija pašu lauksaimnieku iniciatīva, uz ko mudinājis izmisums par valdības neizdarībām.
Babītes mežā skanēja argumenti un aizbildināšanās, aicinājumi un vārdos pausta gatavība darboties. Runātāji jau it kā saprata cits citu, taču līdz pilnīgai vienprātībai tā arī nenonāca. Piemēram, kāds zemnieks minēja, ka tiešām tagad par liellopu gaļas dzīvsvara kilogramu varot saņemt par 10 līdz 15 santīmiem vairāk, taču atceltas valsts subsīdijas – 60 latu par lopu –, un “ieguvums” esot mīnus 20 santīmu. Savukārt lielie ražotāji jau varot aicināt zemniekus uz sadarbību un ignorēt uzpircējus, taču to grūti īstenot, ja kombināti zemniekiem četrus līdz piecus mēnešus nesamaksā par piegādāto gaļu. Esot, lūk, naudas grūtības. Zemnieki notic ar’, taču, kad viņi aizbrauc uz Rīgu un redz, ka brauc par bargu naudu koši izkrāsots tramvajs ar uzrakstu “Pērc “Triāla” produkciju”, dūša apmetot kūleni un par pārstrādātāju naudas trūkumu rodas šaubas.
Savs pārmetumu birums tika arī veterinārajam dienestam, kuram pienāktos biežāk un operatīvāk veikt kompleksās pārbaudes gadījumos, ja rodas aizdomas par valstī ievestās gaļas pārlieku zemo cenu. Visbeidzot kāds ieminējās par kontrabandas gaļas iznīcināšanas praksi. Tiek ziņots, ka, lūk, tik un tik simtu, tūkstošu tonnu gaļas iznīcināts, to “izbarojot lopiem”. Kādiem lopiem konkrēti? Neviens nespējot atbildēt, kur tā gaļa īsti palikusi.
Optimistiskāk skanēja LZZS deputāta Jāņa Kalniņa sacītais: “Palēnām, tomēr situācija gaļas tirgū kļūst cerīgāka. Tuvojamies Eiropas Savienībai, un tādēļ vien būsim spiesti vērīgāk sekot notiekošajam uz robežām. Piemēram, jau martā mums būs rentgena iekārta, kas palīdzēs uz robežas noteikt šaubīgo kravu saturu. Un gan jau patiešām pienāks laiks, kad liellopu gaļas desās būs patiešām liellopu, nevis vistu gaļa.
