No LR ārlietu ministres Sandras Kalnietes runas Latvijas Universitātes 62. zinātniskajā konferencē.
No LR ārlietu ministres Sandras Kalnietes runas Latvijas Universitātes 62. zinātniskajā konferencē.
Kopš Berlīnes mūra sabrukuma nepārtraukti aug Eiropas Savienības svars pasaulē. Šo procesu nosaka ne vien ekonomiskā potenciāla palielināšanās, bet arī Eiropas vēlēšanās uzņemties lielāku lomu pasaules politikā, miera un stabilitātes veicināšanā. Dziļāka integrācija izpaužas monetārajā savienībā un lielākā pārvietošanās brīvībā Šengenas zonas ietvaros. Taču tā nav robeža, pie kuras Eiropas Savienība apstāsies. Ir radīti svarīgi priekšnoteikumi kopējas ārpolitikas un drošības politikas attīstībai, likts pamats kopējai aizsardzības politikai, kas izpaužas Eiropas miera operācijās.
Tas nenozīmē, ka mazinās divpusējo attiecību nozīme Latvijas ārpolitikā. Divpusējās attiecības ir Latvijas ārpolitikas neaizstājams elements. Tā ir ābece, ka nacionālās valstu pozīcijas tiek gatavotas un pieņemtas ES galvaspilsētās. Mainīsies vienīgi divpusējo attiecību saturs, palielināsies mūsu iespējas.
ES paplašināšanās ietver gan ekonomisko, gan politisko dimensiju. Tādēļ Latvija atbalsta turpmāko ES paplašināšanos, kas veicina stabilitātes un drošības līmeņa palielināšanos Eiropā. Eiropa kļūst lielāka un ekonomiski spēcīgāka. Eiropa arī iegūst jaunus kaimiņus. Latvija var būt apmierināta, ka ES attiecības ar kaimiņiem tiek veidotas uz līdzsvarota pamata. ES jaunās kaimiņattiecības un dialogs ar Krieviju veido struktūru, kurā Latvija var attīstīt sadarbību ar kaimiņiem uz savstarpēja izdevīguma pamatiem. Protams, nekas nerodas bez darba un 1. maijs pats par sevi neatnesīs pēkšņas pārmaiņas. Taču Latvija ir pārliecināta, ka ES valstu solidaritāte un kopējās institūcijas veicinās konstruktīvu attiecību veidošanos ar mūsu kaimiņiem austrumos.
Latviju īpaši interesē iesaistīties ES politikas veidošanā ar Ukrainu, Moldovu, Baltkrieviju un Kaukāza reģionu. Šīm valstīm ir suverēnas tiesības nepastarpināti veidot attiecības ar ES. Šajā ziņā minēto valstu iespējas ir tik lielas, cik liela ir to griba. Ir jānoraida jebkuras kādas trešās valsts “īpašo interešu” atzīšana šajā telpā. Tas kavēs nepieciešamo reformu veikšanu un mazinās Eiropas drošību.
Pagājušā gada Pēterburgas galotņu sanāksmē tika definēti ES un Krievijas ilgtermiņa stratēģiskās sadarbības virzieni, kopējas ekonomiskās telpas radīšana, ārējā un iekšējā drošība. Šie būs arī Latvijas sadarbības virzieni ar Krieviju. Tomēr tā nebūs viegls sadarbības partneris.
Krievijas un ES attiecību stiprināšana ir process, kurā svarīgs visu dalībvalstu viedoklis. Latvija aktīvi piedalīsies ES politikas formulēšanā un attiecību veidošanā ar Krieviju. Vēlos minēt dažus jautājumus, kas mums šķiet īpaši svarīgi, jo iezīmēs perspektīvu Krievijas attiecībām ar ES 25 valstu formātā:
ES – Krievijas politiskās un drošības sadarbības padziļināšanai jābūt balstītai uz demokrātijas un cilvēktiesību vērtībām, tuvināšanās var notikt uz ES akceptēto normu pamata;
ES – Krievijas sadarbības ietvaros šīs partnerības juridiskajai bāzei ir vienādi jāattiecas uz visām ES dalībvalstīm. Tāpēc Krievijas – ES partnerības un sadarbības līguma protokols ir jāattiecina automātiski uz visām jaunajām ES dalībvalstīm;
visbeidzot, Krievijai jāatdod savs morālais parāds Eiropai – civilizēti un demokrātiski jāizvērtē sava loma pagājušā gadsimta traģiskajā vēsturē.
Latvija pievērš ļoti lielu uzmanību ES tālākajai attīstībai. Sabiedrībā izskan bažas par pagaidu grūtībām starpvaldību konferences darbā, kas var izsaukt “divu ātrumu” Eiropas veidošanos.
ES attīstība šodien ir visu eiropiešu kopīgs jautājums. Ierēdņi un diplomāti, profesori un analītiķi var spriest par to, ka Vācijas un Francijas samierināšanās pēc Otrā pasaules kara deva impulsu integrācijai tālākajās desmitgadēs, ka kodolam var būt pozitīva loma arī šodien. Taču “divu ātrumu” Eiropas veidošanās nozīmētu to, ka subjektīvu iemeslu dēļ tiktu kavēta eiropeiskās apziņas attīstība jauno dalībvalstu iedzīvotājos.
No tā izriet jautājums, kas tad ir svarīgāks – solidāra Eiropa, kas rada drošu pamatu turpmākai attīstībai, vai integrēts kodols, kas atsvešina jaunos līdzpilsoņus. Nav šaubu, ka Latvijas izvēle ir solidāra Eiropa. Ir svarīgi, lai 2004. gada 1. maijā Eiropā atgrieztos ne vien Latvijas valsts, bet arī tās iedzīvotāji.
“Divu ātrumu” Eiropa nozīmētu atteikšanos no solidaritātes idejas. Ja līdz šim spēcīgās ES valstis spēja palīdzēt spēcīgākām kļūt arī vājajām, tad divātrumu risinājums var nozīmēt vājo pamešanu, lai stiprie varētu virzīties tālāk. Šis ir bīstams scenārijs Eiropas attīstībai. Ja kopīgām pūlēm to nenovērsīsim, tad “divu ātrumu” Eiropa var novest pat pie trīs dažādu grupu veidošanās mūsu kontinentā: ES 1. ātruma valstis; ASV un 2. ātruma ES valstis; Krievija. Šāda iespēja liek domāt par 20. gadsimta ģeopolitiku, ar kuras sekām cīnāmies vēl pašlaik.
Jāņem vērā arī tas, ka “divu ātrumu” modeļa attīstība vājinātu ES kā globālu spēlētāju. ES spēks ir dalībvalstu resursu sintēze. Spēcīgas valstis kopā veido vienotu spēcīgu Eiropu. Svarīgi, lai šajā procesā pilnā mērā piedalītos visi partneri.
Eiropas integrācijas attīstību daudz labāk būtu saistīt ar pastiprinātas sadarbības ideju, kas guvusi tālāku attīstību Konstitucionālā līguma projektā. Šis modelis nav pretrunā ar dalībvalstu vienlīdzības principu. Tas ļauj padarīt efektīvāku ES sadarbību konkrētās jomās. Eiropas kodola jeb avangarda radīšana ir attaisnojama tikai tad, ja avangarda mērķis ir attīstīt ES kopumā, nevis pamest vājākos vai sodīt nepaklausīgos.
Latvija iestājas par iespējami drīzu starpvaldību konferences atsākšanu ar nolūku meklēt vienošanos par nedaudzajiem Konstitucionālā līguma jautājumiem, kuros netika panākta vienošanās Itālijas prezidentūras laikā. Latvija uzskata, ka paplašināšanās uzliek mums pienākumu pierādīt, ka ES 25 valstu formātā spēj darboties sekmīgi un uztur sasniegto integrācijas dinamiku.
