Ātrās palīdzības brigāde steidzās uz izsaukumu. Piebraucis pie norādītā nama, šoferis palika mašīnā gaidot, bet ārste kāpa uz augšējā stāva dzīvokli pie pacientes, kas bija telefoniski sūdzējusies par sirdslēkmi.
Ātrās palīdzības brigāde steidzās uz izsaukumu. Piebraucis pie norādītā nama, šoferis palika mašīnā gaidot, bet ārste kāpa uz augšējā stāva dzīvokli pie pacientes, kas bija telefoniski sūdzējusies par sirdslēkmi. Kad viņa bija iegājusi, dzīvokļa saimniece atkāpās, bet viņas vietā, nez no kurienes uzradies, piesteidzās vīrietis ar apmiglotu skatienu, aizslēdza durvis un, pielicis pie ārstes acīm žileti, pieprasīja, lai viņa izraksta recepti apreibinošu vielu iegādei… Ko darīja ārste? Ko viņas situācijā darītu jūs?
Varētu šķist, ka šis sižets patapināts no kāda trillera. Diemžēl tas ir viens no notikumiem, kas nu jau kļuvuši gandrīz vai par ikdienu ārstu praksē. Arī Jelgavā.
Narkomānija par cilvēces lāstu kļuva pagājušajā gadsimtā, mijiedarbojoties divām neremdināmām dziņām – tieksmei pēc peļņas un apreibināšanās. Civilizācijai un tehnoloģijām attīstoties ģeometriskā progresijā, arī narkomānija izplatās sprādzienveidīgi. Pat visattīstītākajās valstīs tā tik tikko tiek apvaldīta, šim mērķim novirzot pasakainas naudas summas un ieviešot sarežģītus organizatoriskus pasākumus. Turpretī, jo valsts ir nabadzīgāka un nesakārtotāka, jo nežēlīgāk to skar un tajā izplatās narkomānijas metastāzes. Reducējot uz sabiedrību, process ir proporcionāls: narkomānija sevišķi graujoši izplatās tieši maznodrošinātākajos iedzīvotāju slāņos. Tā ir sava veida bezizeju kompensējoša funkcija – apreibināties, narkotiku un medikamentu ietekmē dzīvot iedomāti krāsainā pasaulē, lai distancētos no sūrās ikdienas.
Lietpratēji zina teikt, ka Jelgavā liela daļa narkomānu mitinās RAF dzīvojamajā masīvā Pārlielupē. Lielajam rūpniecības uzņēmumam noejot uz grunti, cilvēki īpaši tur kļuvuši sociāli neaizsargāti, un tas veicina viņu degradēšanos.
Vēl pirms gadiem desmit lielākā problēma bija alkoholisms. Grūti teikt, vai mūsdienās tas gājis mazumā, taču narkomānu skaits noteikti ir strauji audzis. Turklāt narkomāni salīdzinājumā ar alkoholiķiem zināmā degradācijas pakāpē kļūst daudz agresīvāki. Mediķi, piemēram, nespēj atcerēties gadījumu, kad kāds alkoholiķis būtu ielauzies ārsta kabinetā un pieprasījis spirtu. Viņš ar paģirām tiek galā “patstāvīgi”, ja nav pietiekami daudz naudas “sakarīgam” alkoholam, “salāpās” ar “krutku” vai kaut odekolonu. Tas, protams, arī ir nožēlojami un rada problēmas gan pašiem dzērājiem, gan sabiedrībai. Taču narkomāni uz kārtējās devas trūkumu reaģē nesalīdzināmi agresīvāk. Lai sagādātu naudu dārgajam “kaifam”, viņi zog, laupa, nogalina. Tostarp aizvien biežāk apdraud arī mediķus.
Beidzamajā laikā sabiedrība vairākkārt tikusi “šokēta” ar mediķu saistību ar narkotiku biznesu. Skaļi izskanēja gadījums, kad kāds ārsts Rīgā bija izrakstījis receptes vairāk nekā 20 000 ampulu stipras iedarbības apreibinošu vielu – oksibutirāta – iegādei, tās arī pats pircis pārsvarā vienā aptiekā. Diemžēl nekas vairāk un konkrētāk par šo gadījumu nav zināms: nu, ierosināta krimināllieta, un kas tālāk? Klusums. Tā ka daba un sabiedrība necieš tukšumu, masu saziņas līdzekļi kāri uztvēra pāris citu it kā skandalozu gadījumu. Viens attiecas uz Jelgavas medicīnas centra “Fitosan” ārsti Viju Freimani. Lūk, viņa PIEĶERTA, nepamatoti izrakstot recepti apreibinošu vielu iegādei personai, kurai attiecīgais medikaments nebijis nepieciešams! Diemžēl tam nesekoja nekādi paskaidrojumi, vienīgi tika turpināta ažiotāža: ārste apcietināta, pēc noteikta laika tomēr atbrīvota; atsākusi darbu, taču policija pieprasījusi aizliegt viņai strādāt, jo tādējādi viņa varot “traucēt izmeklēšanu”… Šīs ārstes vietā negribētu atrasties neviens viņas kolēģis, diemžēl vairums ir potenciāli pakļauti līdzīgiem ekscesiem, jo, pildot savus pienākumus, savu misiju, praktiski ik dienu riskē atrasties situācijā, kāda aprakstīta šā raksta ievadā.
Gatavojot šo publikāciju, radās vēlme protestēt un uzdot daudzus jautājumus ne jau medicīnas darbiniekiem, bet kārtības sargātājiem un politiķiem. Intuitīvi ikvienam ir skaidrs, ka Rīgā pieķertā ārsta, kas “apgrozīja” desmitiem tūkstošu narkotiskās indes ampulu un milzīgas naudas summas, rīcības pamatā ir klaji noziedzīga tieksme pretlikumīgi iedzīvoties. Un tikpat labi nojaušams, ka ierosinātās krimināllietas izmeklēšana var vilkties mēnešiem, pat gadiem ilgi, turklāt māc arī aizdomas, ka galu galā tā var vienkārši izplēnēt, izčākstēt bez konkrētu vaininieku saukšanas pie atbildības. Jo diemžēl esam iemācīti, ka tur, kur iejaukta milzu nauda, iespējams nopirkt augstākās proves advokātus un “taisnību”. Savukārt Jelgavas gadījumā apsūdzētā ārste nespēj segt pat kaktu advokāta pakalpojumus, viņa netieši personificē mūsu valstī iesakņojušos tradīciju, saskaņā ar kuru lielie blēži paliek neskarti, toties viņu vietā septiņas ādas nomauc sīkajiem.
Tfu, tfu, tfu! Nekādā gadījumā neuzdrošinos ārsti Freimani pieskaitīt kaut pašiem sīkākajiem blēžiem (vismaz, kamēr nav pierādīts pretējais – atšķirībā no TV kanāla LNT, kas viņai pasteidzās piekārt vainīgās birku, kamēr vaina vēl joprojām nav pierādīta). Toties uzdrošinos aicināt lasītājus novērtēt gan situāciju, kādā strādā ārsti, gan veselības un sociālo aprūpi valstī kopumā.
Mediķiem bieži vien jau pa gabalu skaidrs, vai viņi sastapušies ar “normālu” cilvēku vai narkomānu arī daudzos tādos gadījumos, kad novērotājam no malas tas paliek nepamanīts. Lūk, kāds gadījums. Pieņemšanā pie ģimenes ārsta ienāk puisis un, tikko slieksnim pārkāpis, paziņo, ka viņam nepieciešami tieši tādi deguna pilieni, kas satur efedrīnu. Reizēm “sižets” esot “izsmalcinātāks”: ārstam iepriekš piezvana pa tālruni un saka, kas tieši vajadzīgs.
Beidzamajā laikā Jelgavas poliklīnikā arvien biežāk apgrozās šaubīgu jauniešu grupas. Sevišķi vakara stundās un sestdienās. Un nebūt nav reti gadījumi, kad viņi, galvām pārvilkuši vējjakas, burtiski ielaužas ārsta kabinetā un pieprasa izrakstīt attiecīgos medikamentus. Palicis aci pret aci ar uzbudinātiem, neprognozējamiem jaunekļiem, ārsts (īpaši sieviete) ne katrā situācijā spēj reaģēt pareizi (starp citu, kāda tad būtu vienīgā PAREIZĀ reakcija?). Protams, visdrošāk tādos gadījumos ir rast iespēju izsaukt policiju. Tieši tā ārsti vairākkārt arī rīkojušies. Kāda ārste stāsta: “Protams, izsaucu policiju kā vienīgo glābiņu. Toreiz policisti ieradās ļoti drīz, puišus savāca. Taču pēc tam pati redzēju, ka, tikuši tepat ap stūri, policisti nepārprotamos narkomānus atlaida.” Paturēsim vērā šo gadījumu, pirms nosodīsim kādu ārstu par to, ka tiešu draudu ietekmē, iespējams, viņš arī izrakstīs prasīto recepti: ar ko šādā gadījumā viņa rīcība būtu pareizāka vai sliktāka par policistu rīcību?
Cits gadījums. Ārsta pieņemšanas telpā ielauzās kārtējais bariņš narkomānu. Ārstei izdevās uz brīdi ielavīties blakus telpā, no kurienes viņa piezvanīja policijai. Uz izsaukumu tika saņemta pietiekami ciniska atbilde: ko lai mēs ar viņiem (narkomāniem) iesākam? Lai veiktu analīzi, jāmaksā 40 latu. Kurš maksās? Ģimenes ārsts no savas kabatas?
Ko tad darīt mediķiem, kas paliek vienatnē ar abstinences uzbudinātiem tēvaiņiem, kas nereti ne tikai draud ar žileti vai kādu duramo, bet, vadoties no mediķu prakses, jārēķinās arī ar draudu pāreju nežēlīgā rīcībā? Ārstēm ir ģimenes, bērni. Diemžēl to zina (jo ir izpētījuši!) arī narkomāni un biežāk, nekā to varam iedomāties, ārstiem piedraud izrēķināties ar viņu ģimenes locekļiem.
Var vienīgi pasmaidīt, tiesa, caur asarām, par mediķu gluži nopietni apsvērto ideju ieviest apsardzi poliklīnikā un doktorātos. Taču, kā parasti, šī doma atduras pret finanšu trūkumu. Ja šāda prakse tiktu ieviesta uz mediķu rēķina, rezultātā noteikti tas notiktu uz pacientu rēķina, jo nauda jau ne no kā nerodas. Protams, sabiedrība to neatbalstītu. Taču tajā pašā laikā iedzīvotāji nav mierā, juzdami apdraudējumu, piemēram, ja ārstu prakses ierīkotas daudzstāvu dzīvojamo namu apakšējos stāvos: kaut kādi dullie vēl iedomāsies uzspridzināt doktorātu, un uzies gaisā arī pārējie dzīvokļi un to iemītnieki…
Vēl kāda epizode. Pie ārstes kabinetā ierodas ar hepatītu C inficējies puisis (tāpat kā HIV un AIDS, arī hepatīts C visbiežāk ir narkotiku lietošanas sekas) un abstinences lēkmē nometas ceļos: “Dakter, glābiet, es gribu dzīvot!” Viņam vajagot pierakstīties pie ģimenes ārsta, jo bez šāda pieraksta viņu nekur neņemot ārstēties. Vēl pēc nedēļas puisis ārsti vairākkārt izsekoja visā viņas mājas vizīšu ceļā. Ej nu sazini, kas viņam tobrīd bija prātā… Arī šis gadījums atspoguļo kādu izplatītu problēmu: pie ģimenes ārstiem poliklīnikā pierakstās daudz tādu cilvēku, kas savās dzīvesvietās ir jau bēdīgi pazīstami, taču atteikt pierakstīšanos nedrīkst. Reizēm gadās, ka ārstiem citam citu jāaizvieto, un narkomāni izmanto arī šādu ieganstu, lai ielavītos kabinetā un pieprasītu sev vajadzīgo.
“Ziņu” aptaujātie ārsti ir vienisprātis, ka viss aprakstītais diemžēl ir sekas, nevis narkomānijas cēlonis. Ja arī bijis kāds gadījums, kad ārsts, novests līdz baiļu sindromam, bijis spiests izrakstīt narkomāna pieprasīto recepti, tas noteikti nav narkomānijas izplatības cēlonis, bet vienīgi sekas. Kā rīkoties ārstam, ja pacients pieprasa kaut kādas “ripas” vai pilienus, bet, ja dakteris nepiekāpjas, sarīko histēriju: “Tādu ārstu dēļ kā jūs man būs “jāsēžas uz adatas”!”
Lūk, cik “bieza” un daudzslāņaina ir narkomānijas problēma saistībā ar ārstu ikdienu. No šā “pīrāga” ārā laužas tikai ar grūtībām nepamanāma dominante: Latvijā valsts līmenī nav ne konkrētas programmas, ne naudas narkomānijas kompleksai apkarošanai. Un, kamēr tas tā ir, kamēr kārtības sargātājiem ir kaut mazākā iespēja atkratīties no narkomānu aizturēšanas, tikmēr ir izdevīgi valsts acī neredzēt baļķi, bet tikai pa formālai skabargai mediķu rīcībā.
Nekādā ziņā nevēlos, lai šī publikācija tiktu uzskatīta par noziedzīgo ārstu aizstāvību. Un tomēr… cenšos viņus aizstāvēt. Vismaz līdz brīdim, kad katrs pārkāpums tiks izmeklēts un ārsta vaina pierādīta līdz galam. Kamēr tas tā nav, pirms dažām nedēļām iesācies process var pāraugt sava veida “raganu medībās”, sabiedrībā pret ārstiem izraisot nosodošu attieksmi. Ko tādā gadījumā iespējams panākt? Sociāli neaizsargātu pacientu pretnostatījumu sociāli un vēl arī fiziski neaizsargātiem ārstiem?
Tādēļ būtu jāpatur prātā, ka narkomānus var izārstēt tikai līdz tam, kamēr vēl viņiem ir saglabājies intelekts. Cilvēks bez intelekta līdzinās izšautai lodei, par kuru nav zināms, kam tā trāpīs. Tādēļ pareizāk būtu iedziļināties jautājumā, kas šādas lodes ir “izšāvis”. Mediķi piekrīt, ka mūsu valstī uz visām kājām vienlaikus klibo veselības aprūpe, viņi norāda uz sociālās aprūpes nepilnībām, uz profilaktisko apskašu iespēju neesamību (kaut vai tādā izpratnē, kā tas bijis noārdītajā sociālistiskajā iekārtā). Taču viņi nevēlas būt ne narkomānu, ne “narkomānijas apkarošanas politikas” taisītāju ķīlnieki. Mediķiem veicama ļoti savdabīga un īpaša misija, kurai viņi gatavoti un kuru arī vēlas veikt pašaizliedzīgi. Būtu labi viņiem vismaz netraucēt to darīt, ja reiz nav iespējams reāli palīdzēt.
Kaut gan Jelgavas ārsti redz arī samērā vienkāršas iespējas, kā viņiem varētu palīdzēt mierīgi darīt savu darbu. Pirmā būtu ļaut savas problēmas izrunāt ar nozares vadītājiem, ar politiķiem. Aizviņnedēļ Jelgavā viesojās veselības ministre Ingrīda Circene. Viņa esot konstatējusi, ka vairāki ārsti viņas vizītes laikā neesot atradušies savos pieņemšanas kabinetos. Taču ministre nebija “pamanījusi”, ka tieši šie ārsti bija sapulcējušies uz tikšanos ar viņu, savu ministri. Diemžēl ārstiem neesot bijis iespējams uzdot viņai jautājumus.
Cita veida palīdzību varētu sniegt vietējās pašvaldības, Jelgavas gadījumā – pilsētas tēvi. Būtu nopietnāk jākoordinē policijas, mediķu un sociālās palīdzības dienesta darbinieku sadarbība. Piemēram, kāpēc gan policija savu patruļu maršrutos nevarētu iekļaut arī ārstniecības iestādes? Ārsti atzinīgi vērtē sabiedrisko kustību “Vecāki Jelgavai”: arī ar tās palīdzību daudzi pusaudži novirzīti no bīstamajām narkomānu takām, taču kopumā pilsētā (kur nu vēl valstī) trūkst mērķtiecīgas valsts institūciju un dažādu dienestu sadarbības.
Taču narkomānijas problēmu pa spēkam atrisināt tikai valdībai, turklāt ļoti ilgā laikā: mazinot bezdarbu, nodrošinot iedzīvotājiem sociālās garantijas. Protams, to visu dāsni “apslakot” ar naudiņu, jo ielaistu slimību ārstēšana vienmēr izmaksā dārgāk par profilaktiskiem pasākumiem. Diemžēl mūsu sabiedrībā narkomānija turpina pieņemt epidēmisku raksturu. Un laikam ne jau ārsti būtu vainojami, piemēram, strauji izplatoties gripai.
