Pirms kāda laika «Ziņas» rakstīja, ka Zemgales apgabaltiesa atstājusi spēkā Jelgavas pilsētas tiesas lēmumu, pēc kura no dzīvokļa izliekama daudzbērnu ģimene.
Pirms kāda laika “Ziņas” rakstīja, ka Zemgales apgabaltiesa atstājusi spēkā Jelgavas pilsētas tiesas lēmumu, pēc kura no dzīvokļa izliekama daudzbērnu ģimene. Turklāt bez citas apdzīvojamās platības ierādīšanas. Dzirdot ziņu, ka prasību par ģimenes izlikšanu iesniedzis denacionalizētās mājas īpašnieks, pirmais, kas nāca prātā, bija doma par īpašnieka patvaļu. Iepazīstoties ar šo lietu tuvāk, tā sāka atgādināt slikti iestudētu absurda teātri. Un ne jau par sliktu mājas īpašniekam, pēc kura prasības tiesā uz ielas tiek izlikta ģimene ar bērniem.
Daudzus gadu desmitus viņi dzīvoja, īpaši nedomādami un neuztraukdamies par to, vai ģimenes finansiālais stāvoklis ir tāds, lai varētu atļauties gandrīz deviņdesmit kvadrātmetru lielu četristabu dzīvokli. Pagājušajos un peltajos padomju laikos visi komunālie pakalpojumi – apkure, ūdens, elektrība – taču maksāja kapeikas. To pašu māju apkopei prasīja apsaimniekotāji namu pārvalžu personā. Jāsaka, apsaimniekošana toreiz arī bija nieka vērtē. Un varēja pat nemaksāt to pašu mazumu. Pakratīja namu pārvaldnieks pirkstu, pabāra, un ar to arī viss beidzās. Tāda nebeidzama sociālisma leiputrija, kad likās manna krīt no debesīm un piena upes tek ķīseļa krastos.
Deviņdesmitajos gados māju atdeva bijušā īpašnieka mantiniekiem. Un tādās reizēs itin bieži, saņēmis atpakaļ savulaik nacionalizētos īpašumus, saimnieks sācis darīt visu, lai tiktu vaļā no nevēlamiem īpašuma iemītniekiem. Uzklausot šā nama iedzīvotāju domas par savu mājsaimnieku, nācās dzirdēt pārsvarā atzinīgus vārdus gan par remonta darbiem, gan viņa izpratni par to, ka ne visiem ir lieli ienākumi, tāpēc apsaimniekošanas maksa netiek pacelta nesamaksājamos augstumos.
Dažiem likās, ka tāda dzīvošana, kad viņu vietā domās kāds cits, būs mūžīga kā saule…
Brīdī, kad notika tiesas sēde, minētās ģimenes parāds par komunālajiem pakalpojumiem pārsniedza septiņus simtus latu. Mājas īpašnieks saprata, ka vairākkārtējie atgādinājumi par nesamaksātajiem komunālajiem pakalpojumiem un ēkas apkopi bijuši veltīgi. Tāpēc arī viņš tiesā panāca, ka parādniekus izliek uz ielas. Taču jāpiebilst, ka pirms tam viņš šai ģimenei bija piedāvājis pārvākties uz citu dzīvokli, par kura uzturēšanu varētu samaksāt. Taču īrnieki atbildējuši, ka no centra viņi projām neies, jo tur, lūk, esot ļoti ērti.
Pēc apgabaltiesas lēmuma izliktās ģimenes izmitināšana ir pašvaldības ziņā. Lai gan ģimenes ienākumi ir tādi, lai varētu pretendēt uz maznodrošinātā statusu, nekādā uzskaitē šie cilvēki nav stājušies un pēc sociālās palīdzības arī neviens no viņiem nebija nācis. Tikai tad, kad ūdens jau sāka smelties mutē, kaut kas tika darīts, lai stātos maznodrošināto uzskaitē un varētu saņemt pašvaldības palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanai.
Cerēsim, ka šā stāsta beigas būs labas un ģimene uz ielas nepaliks. Tomēr no prāta neiziet jautājums – kāpēc viņi zaudēja savu dzīvokli? Patiešām pārsteidz šīs daudzbērnu ģimenes bezrūpība. Gadiem pārtikt no gadījuma darbiem un vecas mātes pensijas. Tikai pēc pirmās tiesas ģimenes galva stājās bezdarbnieku uzskaitē. Kāpēc viņi, saprotot, ka nevar samaksāt par mitekli, nepiekrita pārcelties uz tādu, kas viņiem būtu pa kabatai? Un visbeidzot – kāpēc viņi jau laikus nelūdza pašvaldībai palīdzību? Laikam joprojām dažiem liekas: kāds cits par mani gādās manis paša vietā. Es kā liels bērns vienkārši ļaušos notikumu plūsmai.
