Tagad, kad tiek spriests par pašvaldību likuma projektu, tikai retais pēc būtības iebilst pret tajā iestrādāto normu, kas paredz lielāku pašvaldības atbildību, pieņemot lēmumus.
Tagad, kad tiek spriests par (faktiski jauna) pašvaldību likuma projektu, tikai retais pēc būtības iebilst pret tajā iestrādāto normu, kas paredz lielāku pašvaldības atbildību, pieņemot lēmumus: likuma priekšā atbild ne tikai priekšsēdētājs, bet arī domnieki par saviem lēmumiem. Savukārt Domes darbinieki atlīdzinās par to, ka būs nodarījuši zaudējumus aiz rupjas neuzmanības vai tīši. Tas šķiet loģiski.
Tomēr, gadu pēc gada sekojot norisēm un piespiedu kārtā vērojot to, cik dažkārt neražīgi strādā tautas kalpi – Saeimas deputāti un valdības locekļi –, neviļus apskrienas dūša. Mēs, iedzīvotāji, ar saviem nodokļiem viņus uzturam, piemēram, ministriem maksājot pat desmitkārt vairāk par valstī vidējo mēnešalgu, taču rezultātu vietā bieži vien nav iespējams salūkot pat pašu darbu.
Šī problēma man nedeva mieru arī agrāk, esmu ar to dalījies ar “Ziņu” lasītājiem. Šajā laikā nevienam tomēr nav izdevies mani pārliecināt par to, ka bezdarbība kaut kādu iemeslu dēļ būtu atalgojama. Tajā pašā laikā prese un TV ekrāni to vien rāda kā valdības vīru ķīviņus, neizdarību, vilcināšanos lēmumu pieņemšanā, nekonsekvenci un korektuma trūkumu. Savukārt šī Saeima tā vietā, lai ar savu vēlētāju piešķirtajām pilnvarām prasītu no valdības darbu un galu galā elementāru paklausību, uzvedas kā mazohistisks peramais zēns, skatīdamās mutē tiem, kuru darbība pašai būtu jāuzrauga. Nu jau aizgājis pat tik tālu, ka valdības vadītājs (laikam taču gudrs cilvēks?) publiski pieļāvis iespēju piešķirt premjeram tiesības atlaist tautas vēlētu Saeimu.
Var jau visu novelt uz viena cilvēka rakstura īpašībām un ambīcijām, taču kurš firmas saimnieks ļautu līdzīgi ampelēties savam algādzim? Tikko “darbonis” firmai draudētu ar zaudējumiem, no viņa atbrīvotos, negaidot, kamēr ola sāks mācīt vistu! Turklāt no šāda darbinieka tiesas ceļā piedzītu “aiz rupjas neuzmanības vai tīši” nodarītos zaudējumus.
Tā nu man, šīs valsts pilsonim, rodas vairāki jautājumi, no kuriem pats svarīgākais – vai premjers 15 aizvadītajos mēnešos visu darījis “netīšām” vai “tīši”? Ja “netīšām” – citu jautājumu nevar būt, viss skaidrs. Ja “tīšām”, tad, vai mūsu valstī ir paredzēts prasīt atbildību ne tikai no “pārmijniekiem”, bet arī no augstākā ešelona ierēdņiem? Jo zaudējumi valstij jau radīti: otro mēnesi valdības vainas dēļ netiek izmantota ES struktūrfondu nauda, no valsts kabatas jāmaksā milzīgas kompensācijas nelikumīgi atlaistajiem ierēdņiem, nemaz nerunājot par zaudētajām starptautiskajām tiesu prāvām un starptautisko prestižu. Vārdu sakot, vai drīkst tiesāt ministrus un viņu tiešo priekšnieku par nodarītajiem zaudējumiem? Ja drīkst – kurš īsti un kurā instancē ir tiesīgs ierosināt “lietu” pret vainīgajiem, un vai ir bijuši precedenti?
Likumdošanā ir paredzēta atbildība par amatpersonas darbību vai bezdarbību. Kopš 2003. gada 1. septembra ir spēkā Valsts pārvaldes iekārtas likuma XII nodaļas 90. pants: “Ja amatpersona, pildot amata pienākumus, ar nodomu vai aiz rupjas neuzmanības ir radījusi mantiskus zaudējumus publiskai personai (šajā gadījumā – valstij – A.J), tā prasa, lai amatpersona atlīdzina zaudējumus normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.” Ierosināt lietu par kādas amatpersonas nodarījumu var iestādes vadītājs (mūsu gadījumā – “peramais zēns” Saeima?). Līdz šim par visskaļāko lietu minama Kultūras ministrijas valsts sekretāra Gaiļa atbrīvošana no amata. Paliek atklāts jautājums: vai par beidzamajos nepilnos pusotros gados pastrādātajām nejēdzībām tiks tiesāti valstības locekļi?
