Tajā vakarā pirms apmēram divām nedēļām gaisa temperatūra Talsu pusē pazeminājās līdz mīnus 19 grādiem. Un tomēr draugi nolēma pārsteigt ar pēkšņu zvanu un uzaicinājumu braukt uz Sabiles «Zviedru cepuri» slēpot.
Tajā vakarā pirms apmēram divām nedēļām gaisa temperatūra Talsu pusē pazeminājās līdz mīnus 19 grādiem. Un tomēr draugi nolēma pārsteigt ar pēkšņu zvanu un uzaicinājumu braukt uz Sabiles “Zviedru cepuri” slēpot. Tā kā jau labu laiku iepriekš biju domājusi – šogad nu noteikti jāpamēģina kāpt uz slēpēm, lai izbaudītu traukšanos no kalna –, aicinājumam uzreiz piekritām. Varbūt šī vēlme radās apkārtējo iespaidā, jo pēdējā laikā tik daudzi sākuši slēpot! Tas tagad esot moderni un veselīgi.
Saģērbāmies kā sīpoli un braucām uz kalnu. Iespējams, ka aukstuma un vēlā vakara dēļ cilvēku nebija pārāk daudz. Iesācēji mierīgi, citiem īpaši netraucējot, varēja sākt savu debiju uz slēpēm. Iznomājām vajadzīgo inventāru, bet pacēlāju gan neizmantojām, jo no pašas slēpošanas trases augšas uzreiz nebija dūšas laisties lejā. Pakāpāmies kādu gabaliņu pa kalnu uz augšu, “pieknaģējām” slēpes, un mirkli pirms savā dzīvē pirmā nobrauciena palūkojos apkārt: cilvēki laidenā zigzagā slēpoja lejā cits pēc cita. Nu kas tur var būt grūts? Draugi, kas jau apguvuši slēpošanas iemaņas, nedaudz apstāstīja, kas darāms. “Labi,” nodomāju, “lai iet!” Pagriezu slēpes un laidos lejā. “Ak, velna milti, ko tagad darīt!? Kā apstāties, kā tās kājas bija jākustina?” To visu paspēju pārdomāt pāris sekunžu laikā, kamēr ātrums arvien palielinājās un es pilnīgi neko nespēju kontrolēt. Bāc! Speciāli nokritu, lai vismaz tādā veidā apstātos. Uz dibena noslīdēju līdz kalna pakājei. Fūūū…! Viss bija beidzies. Paskatījos atpakaļ un pēkšņi sapratu, ka esmu neapskaužamā situācijā – man tieši virsū slēpoja vēl viens mūsu kompānijas iesācējs, kuram katra kāja ļodzījās te uz vienu, te uz otru pusi. Sapratu, ka viņš arī nevalda ne sevi, ne slēpes. Bet viņa ātrums bija tik liels, ka nepaspēju izdomāt, uz kuru pusi skriet, lai neuzslēpo virsū. Viņa piezemēšanās vieta nebija loģiski izspriežama. Pļekc! Negribēdams uzbraukt virsū, apņēmīgais un drosmīgais slēpotājs nokrita zvaigznītes pozā – katra ekstremitāte uz savu pusi. Protams, smējāmies toreiz un arī nākamo reizi un aiznākamo… Jo diemžēl visi nobraucieni tās stundas laikā beidzās ar kritienu. Sāpīgi gan nebija, tikai jautri.
Pēcāk, dzerot termosos līdzpaņemto silto tēju, prātojām, kur īsti kļūdījāmies, kā pareizi uz slēpēm balansēt savu ķermeni un kā kustināt kājas. Secinājums bija tikai viens: vajadzīgi vairāki treniņi, līdz viss izdosies, jo meistars no gaisa nekrīt! Bet pats labākais, ka treniņi būs, jo slēpošana mums iepatikās un mēs vēl uz kalna atgriezīsimies!
