Saimnieciski un politiski rosīgais XIX un XX gadsimtu mijas laiks radīja izcilas personības. No mūsu novadniekiem šodien pazīstamākie ir Jānis Čakste, Kārlis Ulmanis.
Saimnieciski un politiski rosīgais XIX un XX gadsimtu mijas laiks radīja izcilas personības. No mūsu novadniekiem šodien pazīstamākie ir Jānis Čakste, Kārlis Ulmanis. Taču viņu vidū būtu minams arī tautsaimnieks, komersants, sabiedrisks darbinieks Jānis Bisenieks.
Šis vīrs ir dzimis 1864. gadā toreizējā Kroņvircavas pagastā Viduszīģeļu saimnieku ģimenē. Par vecākiem viņš korporācijas “Selonija” albumā vēlāk rakstīja: “Tēvs Jānis Bisenieks – stingrs, nopietns, darbos visai enerģisks un vārdos skops, pat skarbs. Māte Dore (dzimusi Eulenberga) sirdslaba, valodīga, izlīdzināja tēva asās puses. Savus pirmos sešus dzīves gadus pavadīju bezbēdīgā bērnībā, kas bija vientuļa spēļubiedru ziņā. Bet bērna laimība drīz sāpīgi beidzās. Māte nomira. Tad karsta tēva mīlestība pārgāja uz mani – pastarīti. Tēvs apprecējās pa otru lāgu ar Katrīnu Illingu – privātskolotāju no Tukuma. Nenogurdama viņa pildīja rūpīgas mātes vietu. Mācīdama un norādama viņa centās stūraino zēnu audzināt. Taču tēvs, savas jaunās sievas “smalkumus” par niekiem turēdams, dažkārt izjauca tās labos nodomus. Augu kā starp divām ugunīm. Tēvs mani vairāk aizstāvēja, tādēļ viņam tuvāk pieķēros. Māte par to ļaunojās. Tādēļ no viņas atrāvos.”
Es laukos nepalikšu
Septiņu gadu vecumā latviskos burtus zēnam mācīja tēvs, bet vācu un krievu “vokābeļus” – pamāte. Desmit gadu vecumā viņš nokļuva Jelgavas 3. elementārskolā. Tur arī viņam bijis daudz “smādējumu dēļ uzvešanās”, taču vēl vairāk uzslavu aritmētikā. Tajā laikā Jelgavā viņš dzīvoja pie savas vecmāmiņas Stangenbergas kundzes, kur tika smalki audzināts, katru svētdienu divas reizes vācu baznīcā vests.
Tālāk jau 1877. gadā sekoja mācības četrklasīgajā reālskolā. “Pansijā pie krievu tirgotāja Veļiševa biju brīvs savā vaļā. Šeit, līdzdzīvodams kopā ar poļiem, ģimnāzijas izlaiduma klases audzēkņiem un vēl dažiem citiem reālskolniekiem, mācījos pazīt alu un sāku pat par skuķiem domāt. Krievu valodu, kuras dēļ šajā pansijā mani iekārtoja tēvs, nebiju tur ne dzirdējis, jo visi runāja vāciski,” piebilst Jānis Bisenieks. 1882. gadā astoņpadsmitgadīgais puisis no reālskolas izstājās. Tēvs vēlējās, lai jaunākais dēls kļūtu par viņa pēcnācēju Viduszīģeļos. Taču, pateicoties brāļa atbalstam un vidutībai, viņš atgriezās reālskolā, ko 1885. gadā beidza kā pirmais skolnieks. No šīs skolas laika Jānim Biseniekam palika uzticami draugi, tostarp arī izcilais Latgales kultūras darbinieks Francis Trasuns.
No studentu “pumpkases”
1885. gadā Jānis Bisenieks iestājās tolaik Latvijā vienīgajā augstskolā – Rīgas Politehnikumā. Viņš studēja Zemkopības nodaļā, kas gan bija lielā mērā saistīta ar ekonomikas priekšmetu apguvi. Jāņa Bisenieka komersanta dotības atklājās arī studentu sadzīvē. Viņš organizēja salīdzinoši lētu pusdienošanu savas seloņu korporācijas virtuvē. Korporācijā ar viņa gādību tika nodibināta studentu pašpalīdzības jeb “pumpkase”, kas bija domāta īstermiņa kredītiem un sekmīgi darbojās trīs gadus. Politehnikumā viņš sadraudzējās ar vēl diviem izciliem ar Jelgavu saistītiem Jāņiem – Jāni Bergu, kas ir vēlākais “Vecauces” mācību un pētījumu saimniecības veidotājs, un Jāni Mazvērsīti, vēlāko Jelgavas Lauksaimniecības skolas direktoru.
1890. gadā kā labākajam Politehnikuma absolventam Jānim Biseniekam tika piedāvātas labi atalgotas vietas ārpus dzimtenes. Tomēr viņš tās nepieņēma, palika savā augstskolā, kur pusotru gadu nostrādāja par profesora G.Tomsa asistentu. 1992. gadā akadēmisko karjeru Jānis Bisenieks pārtrauca un atnāca uz Jelgavu. Žurnālists J.Riemelis – Tomiņš ir pierakstījis kādu tā laika epizodi: “Bisenieks Jelgavā tikko bija atvēris lauksaimniecības piederumu veikalu. Iebraucis šajā pilsētā, apmeklēju arī jaunā pasākuma dibinātāju. Kas toreiz atradās jaunajā veikalā? Daži arkli un vēl šādi tādi lauksaimniecības piederumi. “Vai domājat ar šādu “krāmu bodi” pastāvēt?” es iejautājos. Viņš pasmējās: “Tagad gan krāmu bode, bet parunāsim pēc desmit gadiem.” Pēc desmit gadiem Zemgalē laikam vairs nebija neviena lauksaimnieka, kas Bisenieka nepazītu un kas atkal Biseniekam būtu svešs.”
1893. gadā Jelgavā nodibinājās Jelgavas Lauksaimniecības biedrība, kas tūlīt par savu priekšnieku ievēlēja Jāni Bisenieku. Tolaik viņš sāka izdot Lauksaimnieku kalendāru. 1894. gadā Bisenieka īpašumā pārgāja periodiskais “Zemkopis”, kas drīz kļuva par nedēļas laikrakstu. 1895. gadā Jelgavas Lauksaimniecības biedrība sarīkoja līdz šim latviešu publikai visplašāk rīkoto Lauksaimniecības, amatniecības un rūpniecības izstādi, kurā piedalījās 453 dalībnieki un kuru apmeklēja 28 tūkstoši interesentu (tolaik Jelgavā bija ap 40 tūkstošiem iedzīvotāju – red.). Izstādes rīcības komitejas priekšnieks atkal bija Bisenieks. 1901. gadā viņš pārcēlās uz Rīgu, kur turpināja savu darbošanos vēl plašākā mērogā.
Biedrības, kooperatīvi, bankas
Zinātnes vēstures pētnieks doktors Sigizmunds Timšāns ir apkopojis astoņpadsmit Jāņa Bisenieka rosinātās, dibinātās un ilgāku laiku auglīgi vadītās biedrības un iestādes. Sarakstā ir gan Latviešu lauksaimnieku ekonomiskā sabiedrība (1906), Tirgotāju un rūpnieku ekonomiskā sabiedrība (1910), Grāmatrūpniecības ekonomiskā sabiedrība (1911), Kurzemes Kuģniecības biedrība (1913), Jelgavas Zemkopības skola (1908), kuras pēctecis ir Saulaines Lauksaimniecības tehnikums u.c. Profesors Voldemārs Strīķis uzsver, ka, piemēram, Latviešu lauksaimnieku ekonomiskā sabiedrība, kas pēc būtības bija kooperatīva savienība, darbojās 76 veikali un dažādi uzņēmumi. Tās bilance 1914. gadā bija pieci miljoni zelta rubļu. Tirdznieciskie sakari tai bija ne tikai Krievijas impērijā, bet arī ar Lielbritāniju, ASV, Vāciju, Zviedriju, Dāniju un citām valstīm.
Jānis Bisenieks bija aktīvs arī garīgās kultūras laukā. Divus gadus viņš vadīja Jelgavas Latviešu biedrību (1901 – 1902), darbojies Latviešu senatnes pētītāju biedrībā, Latviešu mākslas veicināšanas biedrībā. Viņam ir nopelni Latviešu operas dibināšanā un arī Latgales atdzimšanā.
Pirmais pasaules karš paralizēja Jāņa Bisenieka saimniecisko darbību un sita smagas brūces arī viņa veselībā. No bēgļu gaitām Pleskavā viņš atgriezās pilnīgi sirms. Tomēr jaundibinātajā valstī ar jaunekļa sparu viņš ķērās pie uzņēmumu atjaunošanas un īsā laikā nostādīja tos uz drošiem pamatiem. Būdams smalks valsts vajadzību pazinējs, tālredzīgs politiķis, kas pareizi novērtē stāvokļa iespējamības, viņš kā padomdevējs darbojās dažādās valsts institūcijās. Jānim Biseniekam ir lieli nopelni Latvijas Bankas dibināšanā.
Mūsu izcilais novadnieks mira diemžēl jau piecdesmit septiņu gadu vecumā. Nāves cēlonis bija plaušu karsonis, kas radās no darba steigā pilnībā neizārstētas saaukstēšanās, bet saaukstējās viņš kādā 1923. gada janvāra dienā ceļā no Jelgavas uz Rīgu. Jelgavnieki, godinot J.Bisenieka piemiņu, 1929. gadā viņa vārdā pārdēvēja Svētes ielu.
Sagatavots ar Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja fondu glabātāja Andreja Dābola atbalstu. No muzeja fondiem izmantots Gotarda Krūmiņa sakopojumā ar Latviešu lauksaimnieku ekonomiskās sabiedrības atbalstu 1924. gadā izdotais Jāņa Bisenieka dzīves apraksts. Izmantots arī zinātnes vēsturnieka Sigizmunda Timšāna pētījums par izcilajiem seloņiem Jāni Bisenieku, Jāni Bergu, Jāni Mazvērsīti un Paulu Lejiņu.
***
Viedokļi
Reinholds Lazdiņš, “Latvijas Vēstneša” redaktors 1923. gadā: “Bisenieks piederēja pie tiem tautas darbiniekiem, kas vislabāk bija izpratis neaizmirstamā Krišjāņa Valdemāra ideju, ka latvju politiskā atbrīvošana nav domājama bez saimnieciskās emancipācijas. Jā, pat var teikt, ka Jānis Bisenieks ir spīdoši rehabilitējis šo Valdemāra ideju, kuru bija sakompromitējuši daudzi tautiskā laikmeta darbinieki, kas mūsu tautas saimniecisko emancipāciju saprata galvenām kārtām kā atsevišķu indivīdu personiskā stāvokļa nodrošināšanu.”
Baiba Rivža, akadēmiķe, 2003. gadā: “Manuprāt, vislabākā Jāņa Bisenieka piemiņas iemūžināšana būtu Jelgavā nodibināt Jāņa Bisenieka godalgu, ko pilsēta katru gadu varētu piešķirt veiksmīgiem darbiniekiem, kas ir izcēlušies ar inovatīvu pieeju, jaunu skatījumu dažādās dzīves jomās. Tas varētu būt gan jauns produkts ražošanā, jauns pakalpojums, jauna īstenota iecere mākslas, zinātnes un izglītības laukā. Es, piemēram, būtu par šādas godalgas piešķiršanu Ledus skupltūru festivāla veidotājiem.
