Nudien nezinu, vai pirms izstādes Jelgavas muzejā Latvijas Mākslas akadēmijas Zīmēšanas katedras pedagogi jelkad sadūšojušies sarīkot kopēju izstādi.
Nudien nezinu, vai pirms izstādes Jelgavas muzejā Latvijas Mākslas akadēmijas Zīmēšanas katedras pedagogi jelkad sadūšojušies sarīkot kopēju izstādi.
Tā bagāta dažādiem pasaules redzējumiem un rokrakstiem. Patīkami, ka pašreizējie akadēmijas mācībspēki atcerējušies arī vecākos kolēģus: aizsaulē sen aizgājušo gleznotāju Arvīdu Būmani un tādu zīmējuma meistaru kā Jāni Reinbergu.
Vecākā paaudze uztver dzīvi tādu, kāda tā ir. Jāzeps Pīgoznis, Jānis Reinbergs, Edvīns Kalnenieks un citi joprojām atrod dzīvē daudz neparasta un apbrīnas vērta.
Kā tāds baltais zvirbulis skatē ir Jāņa Reinberga bērnu zīmējumi. Zēnu portretējumi ir gandrīz klasiski, it kā ar prātu konstruēti, bet dziļi dzīves gara piesātināti un sirsnīgi, kādus pēdējā desmitgadē tikpat kā nav nācies redzēt.
Ļoti liela vieta zīmējumam ierādīta Edvīna Kalnenieka daiļradē. Pēdējos gados mākslinieks savos pasteļgleznojumos to pat uzsver ar melnām kontūrām. Tajā pašā laikā viņa gleznās liela vieta ierādīta ļoti smalkam krāsu tonālajam niansējumam, kas noslēpj zīmējuma racionalitāti. Gan “Amatieraktieros”, gan aktā ir daudz apgarotības, jā, var pat teikt – dvēseles.
Nebeidzamas baraviku, krūžu un citu lietu kombinācijas glezno Vilis Ozols, slavenais kluso dabu meistars. Viņa darbi gan ir mazāk jūtīgi: neitrālāki, lakoniskāki nekā kolēģu daiļrade.
Varbūt pats emocionālākais ir Jāzeps Pīgoznis. Liekas, ka viņš to vien dara kā glezno, priecādamies par dzīvi un Latvijas dabu.
Izstāde ar dažiem darbiem ieskicē Arvīda Būmaņa radošo attīstību no tonāli izmeklētas glezniecības “Konstantīna arkā Romā” caur stingri kārtotu telpu, formām, sižetisko risinājumu un mītisko domāšanu (“Bēres”) līdz sevi nesaudzējošai grēksūdzei pēdējā pašportretā.
Uģa Auziņa ainavas ir tāds kā pusceļš starp vecākās paaudzes reālās dzīves apliecinājumu un nākamo ģenerāciju eksistenciālistisko dzīves uztveri – viņa dabasskatos bieži ir minimāls sižets, tik daži koki, krūmi, galvenais ir zemes un debess strēles, kas uzgleznotas tonāli delikāti. Viņa darbiem piemīt tikko tverams iekšējs trauslums.
Arī Rolands Gross ir pats par sevi. Jau mākslinieka aizraušanās ar klasisko angļu akvareļtehniku vēsta par autora neapmierinātību ar pastāvošo īstenību. Viņam tuvāka ir senatne, kā Jelgavā eksponētajā triptihā “Kentaura piemiņai”, kurā cildināti antīkie varoņi, dzimtenes aizstāvji. Varbūt doma ir cita – par to, ka mainījusies tikai forma, cilvēku apģērbs, kauju ieroči, cīņa par varu turpinās kā sirmā senatnē. Taču iespējams, ka Rolands Gross ilgojas pēc laikiem, kur pat karošana bija skaista.
Dace Lapiņa un Atis Kampars pārstāv nākamo paaudzi, kam visbūtiskākās ir eksistences problēmas. Tā bieži pasauli rāda kā vērotāji no malas. Dace Lielā iedevusi Jelgavas izstādei vairākus darbus – “Jūrmala” un “Peldētāji tumsā”. Brīžiem liekas, ka tie ir monohromi, izmantotas tikai pāris krāsas. Dzīve rit uz priekšu, bez krāsām, bez sirds siltuma. Cilvēks, iesviests šajā bēdu lejā, ir vientuļš, neaizsargāts un nespējīgs rast kontaktus ar citiem. Divi jaunieši dodas peldēties. Vai tie ir svešinieki? Mīlnieki? Bet viņiem nav arī drosmes mesties ūdens viļņos, kas tik fascinējoši vilina. Par prorektora un profesora Aša Kampara “nieku” neko nevar spriest, bet arī “Zoomorfiskai formai” atsvešinātības zīmogs ir uzspiests.
Nākamo audzi pārstāv Normunds Brasliņš un Valdis Krēsliņš. Tā ir paaudze, kas slēpj savas jūtas, savas domas aiz maskas. Kā viens, tā otrs mākslinieks ir izcili zīmētāji, izmantodami agrāko stilu ārējo formu, kas lēnām kļuvusi par manieri.
Arī rīdzinieki nemaz tik bieži neredz Valža Krēsliņa gleznas. Tām bieži piemīt ironisks gars par ļaužu tikumiem. Viņa darbi ir spilgtās krāsās, ar spēcīgiem krāsu kā gaismēnu kontrastiem. Dažkārt šķiet, ka viņa darbiem piemīt barokāla enerģija, pārbagātība gan detaļās, gan krāsu lietojumā.
Domāju, ka jelgavniekus iepriecinās abas Normunda Brasliņa gleznas – kā “Pašportrets”, tā “Klusā daba”. Viņš ir viens no tiem māksliniekiem, kas konsekventi turpina klasiskās mākslas tradīcijas. Viņa darbi izceļas ar augstu profesionālismu, bet cik tajos ir patiesās dzīves?
Taču diez vai mēs varam teikt kā diktora tekstā “Slepenajos failos” – taisnība ir tur iekšā –, ja paraugāmies uz abu iepriekšminēto gleznotāju pēctečiem. Kā Dina Ābele, tā Andrejs Ameļkovičs nemaz nemēģina īstenību atklāt. Andrejs Ameļkovičs cenšas negāciju (pasaulē skaistums nepastāv!) līdzsvarot ar izsmalcinātu krāsu partitūru, bet Dina Ābele attālinās tīrās glezniecības pasaulē, kurā pastāv māksla kā dekoratīvs laukums. Nekas tai nav jāaizstāv, jāpierāda, jāatklāj. Tai ir sava pašvērtība! Ērta pozīcija. Un viegla arī. Dinas Ābeles darbi ir izteikti minimālistiski – lielas krāsplaknes, pāris toņu, kādi priekšmeti, kas pielīmēti pie audekla vai kartona.
Interesanti būtu pavērot, kā un ko katrs pedagogs izstādes dalībnieks iemāca studentiem, bet tā jau būtu cita izstāde un cita saruna.
