Vakar Saeima pieņēma Izglītības likuma grozījumus, kas paredz, ka no nākamā mācību gada mācības mazākumtautību vidusskolās sešdesmit procentu apmērā notiks latviešu valodā, bet minoritāšu valodā mācāmos priekšmetus varēs izvēlēties pašas skolas.
Vakar Saeima pieņēma Izglītības likuma grozījumus, kas paredz, ka no nākamā mācību gada mācības mazākumtautību vidusskolās sešdesmit procentu apmērā notiks latviešu valodā, bet minoritāšu valodā mācāmos priekšmetus varēs izvēlēties pašas skolas, saskaņojot savu lēmumu ar Izglītības un zinātnes ministriju. Turklāt partija “Jaunais laiks” paziņojusi, ka gadījumā, ja netiks atbalstīta minētā likuma redakcija, premjerministrs Einārs Repše paziņos par demisiju. Iemesls? Šis likuma pants vislabāk izsakot valdības politiku. Tajā pašā laikā “kreisie spēki” jau pieprasījuši “jaunlaiku” izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska demisiju. Turklāt, īpaši neslēpjoties, vakar noorganizēja līdz šim plašāko ar jaunajām likuma normām neapmierināto protesta akciju, kuru gan pieticīgi nosauca par deputātu tikšanos ar vēlētājiem.
Liekas, kas tur sevišķs. Valsts pati var noteikt tās teritorijā pastāvošos likumus un to izpildes kārtību. Tikai jāņem vērā, ka jautājums par mācību valodu mazākumtautību skolās politizēts jau no paša sākuma, tikko deviņdesmito gadu beigās paklīda runas par pakāpenisku pāreju uz mācībām valsts valodā. Kā to patiešām veiksmīgi īstenot, par to līdz pat pēdējam laikam īpaši neuztraucās nedz ministrijas ierēdņi, nedz tagad par krievvalodīgo aizstāvjiem uzmetušies dažādo nokrāsu politiķi. Kad ūdens sāka smelties mutē, vieni attapās, ka nav nemaz nopietni pavaicājuši, vai likumā noteikto pilnā mērā varēs arī izdarīt, bet otri – ka likums laikam taps pieņemts un to vajadzēs īstenot.
Tomēr ir daži apsvērumi, kas notikumus ļauj aplūkot nedaudz plašākā kontekstā. Un tas nenāk par labu nedz pašreizējam izglītības un zinātnes ministram, nedz valdības politikai kopumā. Kā vakar trāpīgi atzīmēja viens no portāla “Delfi” lasītājiem, “Vajag izcilu vadītāja talantu, oratora spējas un politisku tālredzību, lai apolitisko un Latvijas sabiedriskajā dzīvē kopumā inerto krievvalodīgo masu iekustinātu uz masveidīgākajiem kopš barikāžu laikiem. Žetons Šadurskim par izdevušos provokāciju. Varētu izvirzīt Nobela prēmijai par panākumiem sabiedrības integrācijā! Malacis!”
Trāpīgāk laikam nepateiksi. Totālais haoss, kuru ministrs pirms pāris nedēļām ienesa ar pēkšņu nezin no kurienes radušos ideju par mazākumtautību skolu teju vai pilnīgu pāreju uz mācībām latviešu valodā, devis daudzus trumpja dūžus “kreisajai opozīcijai”.
Ja reiz tādu likuma normu karstgalvīgi pieņēma, nedrīkstēja pieļaut, ka pāris tūkstošu politiķu izprovocētu jauniešu spētu piespiest to tikpat strauji atcelt. Notikušais līdz šim par diezgan apolitiskiem uzskatītajiem krievu valodā runājošajiem parādīja ceļu, kāds ejams savu mērķu sasniegšanai.
Tā vietā, lai sēdētu pie viena galda un mierīgā diskusijā soli pa solim atrastu pieņemamu variantu, par izglītības politiku atbildīgā ministrija to vien darījusi kā nepārtraukti sabiedrību kacinājusi ar savām fiksajām idejām. Sākot ar pedagogu darba samaksas un novērtēšanas sistēmas reformu, pārkārtojumiem Latvijas vēstures mācīšanā, putras savārīšanu jautājumā par ticības mācības un ētikas nozīmi un beidzot ar pēdējiem grozījumiem Izglītības likumā.
Vēl kāds “Delfi” lasītāja komentārs: “Organizēts bija labi – kā padomijas laikos, kad sadalīja visus grupās un maija demonstrācijās iekšā laida pa lielām grupām. Plakāti nebija štancēti. Paši domājuši. Jauniešiem bija liela kopības izjūta, un viņi sāk justies lielai kustībai piederīgi. Šī nav kulminācijas reize. Nākamajā būs vairāk.”
Izglītības likuma sakarā valdībai pašlaik nav nekādu variantu – ne A, ne B, ne C –, izņemot vēlmi rosīgi darboties savu mesiānisko ideju realizācijā.
