J.Bisenieks bija inovatīvs, nesavtīgs un pašaizliedzīgs, izcils komersants un liels latvietis, kas cariskās Krievijas spaidu apstākļos cildināts kā tautas spēku apvienotājs radošam darbam, kā cilvēks.
J.Bisenieks bija inovatīvs, nesavtīgs un pašaizliedzīgs, izcils komersants un liels latvietis, kas cariskās Krievijas spaidu apstākļos cildināts kā tautas spēku apvienotājs radošam darbam, kā cilvēks, kas pratis modināt latviešus uz pašdarbību un kopdarbību, kas dibinājis kooperāciju uz drošiem saimnieciskiem pamatiem. Viņš bija izcila personība un īsts Latvijas patriots.
Jau skolas gados J.Bisenieks Jelgavā nodibināja tā saucamās vakarnieku sapulces un paukvakarus, kuros bija strādīgs to priekšnieks un vienlaikus gādāja par sevi, jo tēva atbalsta bieži vien trūka. Jelgavas reālskolu viņš beidza sekmēs kā pirmais. Studiju gados Rīgas Politehnikuma Zemkopības nodaļā J.Bisenieks nodibināja “pusdienu galdu” un “pumpkasi”, kas palīdzēja mazturīgiem studentiem. Studijas viņš absolvēja ar agronoma grādu kā pirmais starp izcilākajiem. Pēc studiju beigšanas J.Bisenieks stažējās Pēternieku izmēģinājumu saimniecībā kā profesora Tomsa cītīgs asistents.
J.Bisenieks Jelgavā darbību sāka 1892. gadā, un rosīga tā palika visu viņa mūžu 30 gadu garumā. Ar viņa tiešu dalību rosinātas, dibinātas un galvenokārt arī auglīgi vadītas 18 biedrības un iestādes. Latviešu lauksaimnieku ekonomiskā sabiedrībā, kas pēc būtības bija kooperatīvu savienība, darbojās 76 veikali un dažādi uzņēmumi. Tās bilance 1914. gadā bija pieci miljoni zelta rubļu. Tirdznieciskie sakari bija ne tikai ar plašo Krieviju, bet arī ar Angliju, ASV, Zviedriju, Dāniju, Norvēģiju, Vāciju un citām zemēm. Šī un citas sabiedrības Jelgavā uzcēla daudzas nozīmīgas, arhitektoniski izcilas ēkas, kas kļuva par pilsētas latviešu centriem.
J.Bisenieks vienlaikus darbojās Jelgavas Latviešu biedrībā (vadītājs no 1901. līdz 1902. gadam), Etnogrāfiskajā biedrībā, Latviešu senatnes pētītāju biedrībā, Latviešu mākslas veicināšanas biedrībā, bet 1912. gadā kopā ar Pāvulu Jurjānu kā māksliniecisko vadītāju nodibināja Latviešu operu. Īpaši rosīgi viņš iesaistījās avīžu un žurnālu izdošanā, kā arī izstāžu rīkošanā.
Pirmais pasaules karš atstāja aiz sevis izpostītu Latviju, kā arī J.Bisenieka uzņēmumus. Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas viņš bija redzamākais tautsaimnieks, kas rosīgi darbojās jauncelsmes un saimnieciskajos darbos, dibināja biedrības un uzņēmumus.
Pēkšņā aiziešana viņsaulē 1923. gada 3. februārī satrieca visu Latvijas sabiedrību. Tika saziedots pusmiljons rubļu, par kuriem J.Bisenieka atdusas vietā Rīgā Meža kapos 1924. gadā pēc mākslinieku H.Grīnberga un J.Lagzdiņa projekta uzcelts viens no izcilākajiem Latvijas kapu pieminekļiem.
Kā godināsim mūsu izcilā novadnieka piemiņu?
Iemūžināsim to ielas nosaukumā?
Izvērtīsim rosīgu darbību pilsētas un Latvijas labā?
Dibināsim viņa vārdā nosauktu fondu, ziedosim tajā un atvēlēsim balvas gada izcilākajiem un rosīgākajiem jelgavniekiem?
Iespējami varianti! Ar cieņu, cerību un ticību atsaucībai!
Savus priekšlikumus sūtiet “Zemgales Ziņu redakcijai”.
Iniciatīvas grupas vārdā – Voldemārs Strīķis, profesors
