Pēdējā laikā sabiedrībā tiek diskutēts, vai skolās nepieciešams no vēstures kā atsevišķu mācību priekšmetu izdalīt Latvijas vēsturi.
Pēdējā laikā sabiedrībā tiek diskutēts, vai skolās nepieciešams no vēstures kā atsevišķu mācību priekšmetu izdalīt Latvijas vēsturi.
Politiķu un vēsturnieku domas šajā jautājumā dalās. Latvijas Vēstures skolotāju asociācijas (LVSA) pārstāvji uzskata, ka Latvijas vēsture ir mācāma tikai kontekstā ar pasaules vēsturi un nodalīt to būtu nepareizi. Gluži pretējās domās ir izglītības ministrs Kārlis Šadurskis un vairāki politiķi.
LVSA pārstāvis Andris Tomašūns “Ziņām” atzīst, ka ministra K.Šadurska šāda veida nostādne ir politisks jautājums. “Ministrs, pēc izglītības būdams inženieris, jaucas metodikas jautājumos un norāda, kā jāmāca vēsture. Trešdaļā mācību kursa tiek apgūta Latvijas vēsture, un tikai pārējā ir pasaules vēstures daļa. Ir jautājumi, kas noteikti jāapgūst kontekstā ar Eiropas un pasaules vēsturi. Ja mūsdienu jaunieši neslavē Oskaru Kalpaku un Kārli Ulmani, tas vēl nenozīmē, ka skolās nemāca Latvijas vēsturi, kā to mēģina iztulkot daži trīsdesmito gadu absolventi. Vēsturē daudzas lietas tikai tagad sāk iegūt patiesumu, kļūst skaidrākas. LVSA ministrijai izteikusi savu viedokli un nostāju vēstures mācīšanas jautājumā, taču no drošiem avotiem zinu, ka ministrs nolēmis palikt pie sava un citu viedokļus neņemt vērā. Desmit gados LVSA darbinieki izstrādājuši programmu, un šogad ir pabeigts vēstures mācību grāmatu komplekts. Nu tam ar vienu spalvas vilcienu grib pārvilkt svītru. Tādā gadījumā būs vajadzīga atkal jauna programma un grāmatas, kurās būtu tikai Latvijas vēsture. Ieguvēji nebūs ne bērni, ne skolotāji, bet gan politiķi, kas vēlētājiem solīja Latvijai jaunus laikus. Mēs ļoti ceram, ka veselais saprāts uzvarēs.”
Kustība “Visu Latvijai” 26. janvārī Rīgā pie Brīvības pieminekļa par godu Latvijas neatkarības “de iure” atzīšanas dienai rīkoja akciju “Mūsu vēsture mūsu bērniem”. Pasākuma organizatori aicināja audzināt bērnos patriotismu, bet Izglītības un zinātnes ministriju – domāt par atsevišķa Latvijas vēstures priekšmeta ieviešanu Latvijas skolās.
Kādas ir vēstures skolotāju domas?
Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas skolotāja Gunita Smiltāne:
Man ir dalītas izjūtas šajā jautājumā, un tas atkarīgs no mācību programmas. Ir klases, kurās Latvijas vēsturi vajadzētu nošķirt atsevišķi, piemēram, 11. klasei, turpretim 12. klasē, kur apgūst 20. gadsimtu, vēstures priekšmetus nošķirt nebūtu nepieciešams. Mācību procesā izmantojam arī darba burtnīcas, kurās uzdevumi ir vienoti gan par pasaules, gan Eiropas, gan Latvijas vēsturi un ir viegli salīdzināt dažādus kontekstus. Taču, ja man jāizšķiras, tad laikam esmu par to, lai Latvijas vēsturi atsevišķi neizdalītu.
Jelgavas 3. pamatskolas skolotāja Edīte Zēverte:
Divus mēnešus mūsu valsts vēsture tiek mācīta 5. un 6. klasē, taču nebūtu slikti, ja pamatskolā šim mācību priekšmetam būtu veltīts vesels gads, kurā vēsturi varētu apskatīt arī no ģeogrāfiskā un dabas mācības viedokļa, bet pārējos gados mācītos papildus pārējai vēsturei. Taču tam būtu nepieciešams pārveidot izglītības programmu un mācību grāmatas. Tomēr doma par Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu ir apsveicama un varbūt pēc gadiem arī realizējama.
Ozolnieku vidusskolas vēstures skolotāja Aina Ezergaile:
Esmu par to, lai vismaz vienā klasē vienu gadu veltītu tikai Latvijas vēsturei, tā varētu būt 12. klase. Uzskatu, ka arī tagadējā vēstures mācību grāmata 12. klasei satura ziņā varēja būt labāka. Pārējās klasēs Latvijas vēsturi varētu mācīt kontekstā ar pasaules vēsturi. Beidzot vidusskolu, jaunietim būtu labi jāzina savas dzimtenes vēsture.
