Līdz šim pašvaldību loma atkritumu saimniecībā ir bijusi skaidra: tās, slēdzot attiecīgus līgumus ar specializētajām firmām, ne vien rūpējas par savā teritorijā saražoto atkritumu savākšanu un transportēšanu, bet arī nosaka tarifus.
Līdz šim pašvaldību loma atkritumu saimniecībā ir bijusi skaidra: tās, slēdzot attiecīgus līgumus ar specializētajām firmām, ne vien rūpējas par savā teritorijā saražoto atkritumu savākšanu un transportēšanu, bet arī nosaka tarifus, kādi par atbrīvošanos no atkritumiem tiek piemēroti iedzīvotājiem. Lai gan šī sistēma nepasargā no konfliktiem (atminēsimies, piemēram, pērn saasinājušās domstarpības starp Getliņu izgāztuvi un transporta firmu «Hoetika», kuru risināšanā bija spiesta aktīvi iejaukties Rīgas dome), tomēr tā ir gana loģiska un kopumā atbilst Rietumu pasaulē pieņemtiem standartiem.
Divi projekti – gudri, treņais…
Saeimā ir iesniegts likuma «Par sadzīves atkritumiem» projekts. Nav šaubu: derīga lieta, par kuru varētu teikt labāk vēlāk nekā nemaz. Taču, kā stāsta Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijas (LASA) direktore Dr.phys. Rūta Bendere, šā likuma projekti laika gaitā ir bijuši trīs un parlamentā iesniegts, viņasprāt, ne jau tas labākais. R.Bendere: «Vides valsts ministram Indulim Emsim nav taisnība, kad viņš apgalvo, ka Latvija atkritumu saimniecības ziņā ir «balta lapa». Mūsu valstī ir nopietni speciālisti, arī zinātnieki, kas labi pārzina problēmu un vietējās īpatnības.» Acīmredzot sākumā līdzīgi ir domājusi arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) vadība, kas tieši vietējiem speciālistiem uzdevusi izstrādāt likumprojektus. Bet, kad darbs veikts un par to godīgi samaksāts, tas izrādījies lieks, un galu galā Saeimā nokļuva nevis šis projekts un pat ne ar sabiedriskajām organizācijām (tostarp Latvijas Pašvaldību savienību) saskaņotais variants, bet gan pavisam cits, pēc atšķirīgiem kritērijiem un principiem izstrādāts projekts.
Kādēļ tā «gadījies»? Izrādās, ka LASA un zinātnieku radītais likumprojekts nav atbildis dāņu firmas «Carl Bro» izstrādātajai Latvijas atkritumu saimniecības attīstības stratēģijai, kuru savukārt ir akceptējusi VARAM. Cik pamatota ir šī stratēģija, ļausim spriest speciālistiem. Pagaidām atzīmēsim tikai divas lietas. Pirmkārt, tā vietā, lai nodarbotos ar izskaidrošanu un viedokļu saskaņošanu, VARAM diemžēl ir izvēlējusies šķietami vieglāku ceļu: izmantojot savas administratīvās funkcijas, vienkārši «izbīdījusi» sev vēlamo likumprojektu.
Otrkārt, dāņu izstrādātā stratēģija liek «apcirpt» pašvaldību tiesības, jo saskaņā ar šo dokumentu Latvija nesastāv vis no pagastiem un pilsētām, bet gan ir sadalīta desmit atkritumu ražošanas zonās, bet katrai centrā paredzēta pasaules standartiem atbilstoša izgāztuve.
Atņķirļbu sistēma
Palūkosim, ar ko īsti atšķiras vietējo spēku piedāvātais likumprojekts no projekta, kas guvis VARAM atbalstu. Atšķirības vērojamas jau pašā projektu ievaddaļā. Piemēram, 1. pantā, kurā precizēti likumā lietotie termini, Saeimā iesniegtajā likumprojektā rakstīts: «Sadzīves atkritumi atkritumi, kas iekļauti sadzīves Atkritumu klasifikatorā.» Īsi un ne visai skaidri, kaut gan nenoliegsim, ka atsauces uz citu normatīvu aktu likumprojektā nav nekas nedabisks un nosodāms. Turpretī LASA ieteiktajā projektā sniegtas sadzīves atkritumu, sadzīves atkritumu ražotāja, apsaimniekošanas, apstrādes un apglabāšanas definīcijas. Lai nu tā būtu kura pieeja labāka, tā uzreiz nav pasakāms, turklāt ne jau definīcijas nosaka likuma garu.
Tomēr vēl būtiskākas atšķirības vērojamas nākamajās normās. No 3. panta VARAM piedāvātajā variantā ir «izkritušas» dažas frāzes, piemēram, teikums «Organizējot un plānojot sadzīves atkritumu apsaimniekošanu» vairs netiek papildināts ar palīgteikumu «kā arī veicot visas darbības ar sadzīves atkritumiem», bet 3. apakšpunktā vairs netiek prasīts «nodrošināt nepārstrādājamo sadzīves atkritumu apglabāšanu, kā arī esošo izgāztuvju sanāciju un rekultivāciju», turklāt LASA variants paredz, ka šīs darbības veicamas, neradot apdraudējumu ne tikai videi, dzīvībai, veselībai un īpašumam, bet arī personu interesēm.
Paslēpes bez vadļtāja
Bet vislielākā «ravēšana» notikusi pantos, kas attiecas uz atkritumu saimniecības vadību. VARAM aizstāvētajā variantā par centrālo figūru atkritumu saimniecībā jūtami tiecas kļūt pati ministrija, bet 6. pants, kas LASA variantā nosaka pagastu un pilsētu pašvaldību tiesības, ir pazudis vispār. I.Emsis šo zudumu skaidro ar to, ka šādas normas jau esot atrodamas Likumā par pašvaldībām. Taču Likumā par pašvaldībām atkritumu saimniecība pieminēta tikai garāmejot, turklāt tālākais likumprojektu salīdzinājums skaidri parāda: pašvaldības no atkritumu saimniecības tiek bīdītas ārā metodiski. Saeimā iesniegtajā projektā vairs nav runa nedz par to, ka sadzīves atkritumu radītajiem būtu pienākums iekļauties administratīvās teritorijas sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēmā, nedz par pienākumu segt savu atkritumu apsaimniekošanas izmaksas atbilstoši noteiktajiem izcenojumiem administratīvajā teritorijā, nedz par to, ka atkritumu savācējiem un pārstrādātājiem būtu pienākums savu darbību saskaņot ar pašvaldībām. Tā vietā tiek piedāvāts 8. pants: «Pašvaldība savā administratīvajā teritorijā pašvaldību saistošajos noteikumos nosaka: 1) sadzīves atkritumu savākšanas biežumu; 2) sadzīves atkritumu savākšanas un šķirošanas sistēmu.» Tas arī viss, kas tiek atvēlēts pagastiem un pilsētām.
Kopumā Saeimā izskatīšanai iesniegto likumprojektu varētu salīdzināt ar paslēpju spēlēšanu: sak’, pašvaldības, slēpieties! Tikai spēlēšana iznāk tāda dīvaina: noslēpušos pagastus un pilsētas neviena amatpersona nemaz negrasās meklēt.
Nauda starp atkritumiem
Vislielākā diskriminācija attiecībā uz pašvaldībām vērojama finansu lietās. VARAM piedāvātais likumprojekts nedod pašvaldībām tiesības iejaukties tarifu veidošanas mehānismā, šai projektā tiek strupi pateikts: «Maksa par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu tiek noteikta likumā un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā». Turpretī LASA piedāvāja: «Pilsētas vai pagasta pašvaldība nosaka maksājumu par atkritumu apsaimniekošanas pasākumiem (turpmāk maksājumi) apjomu savā administratīvajā teritorijā un maksājumu iekasēšanas kārtību.» Uz kādiem normatīvajiem aktiem varētu atsaukties VARAM piedāvātajā variantā? Aplūkojamā likumprojektā nekāda detalizēta tarifu noteikšanas kārtība netiek atklāta, runa varētu būt par kādu citu likumu. Pašlaik spēkā esošā likumdošana atkritumu tarifu noteikšanas kārtību nereglamentē, ļaujot brīvu izvēli pašvaldībām. Taču Saeimas apritē, gan piebremzēts, atrodas cits likumprojekts, kas attiecas uz aplūkojamo tēmu: runa ir par projektu likumam par publiskajiem pakalpojumiem.
Kāds būs šis likums, vēl nav īsti skaidrs. Pagaidām, par laimi, atbalstu nav guvusi ideja par piecu vīru padomi, kurai uzticētu regulēt tarifus ne tikai atkritumu, bet arī telekomunikāciju, enerģētikas, ūdenssaimniecības un kanalizācijas, kā arī dzelzceļa jomā.
Skaidrs, ka atkritumu saimniecība interesē ne vien vietējos speciālistus, bet arī ārzemniekus, tai skaitā Pasaules banku (PB), kas jau izrādījusi interesi iesaistīties ne tikai «Getliņi EKO» projektā. Kur parādās PB, savu nozīmi zaudē solījumi un pat nolīgumi. Tādēļ, lai mani atvaino VARAM vadība, maz ticams, ka «projekta kurators» PB neizdarīs spiedienu, lai paaugstinātu atkritumu savākšanas tarifus «līdz Eiropas līmenim». Bet «Eiropas līmenis» tas patiešām nozīmē 13 15 latu no iedzīvotāja mēnesī. Dziedi vai raudi, ar to mums ir jārēķinās. Kaut vai tādēļ, ka biznesa aprēķinu pamatā likt biogāzes iegūšanu un no tās ražotās elektroenerģijas pārdošanu «par importa cenām» (kas, starp citu, ir daudz zemākas nekā šādi ražotas elektroenerģijas pašizmaksas) ir vienkārši nenopietni.
