Apkopojot 2003. gada labāko pilsētas sportistu veikumu, «Ziņās» rezultātu ailēs, kur dažādu sacensību uzvarētāju godā dominēja peldētāji un airētāji, izrādījās bija trūcis vēl kāds sportists un arī sporta veids.
Apkopojot 2003. gada labāko pilsētas sportistu veikumu, “Ziņās” rezultātu ailēs, kur dažādu sacensību uzvarētāju godā dominēja peldētāji un airētāji, izrādījās bija trūcis vēl kāds sportists un arī sporta veids. Proti, 2003. gadā par Latvijas čempionu izpletņu lēkšanā kļuva Artūrs Dehniks.
Uz redakciju piezvanīja Jelgavas uzņēmējs Valērijs Dehniks un lūdza neatstāt bez ievērības arī viņa dēla panākumu. Pilnīgi pareiza rīcība. Vēl jo vairāk tāpēc, ka izpletņu lēkšana nav informācijas līdzekļos tik ļoti ievērots sporta veids, un tādēļ šī ziņa līdz Jelgavas sporta reitingu sastādītājiem nebija nonākusi. Tā nu ar prieku papildinām šo panākumu sarakstu, un saruna ir gan ar tēvu, gan dēlu.
Kā Artūrs sāka nodarboties ar izpletņu lēkšanu?
Artūra tēvs Valērijs: Kad dēls bija pusaudža vecumā, man radās tādas kā bažas, ka tik no viņa neiznāk mīkstpēdiņš. Vienu dienu izlasīju avīzē, ka Siguldā piedāvā lēcienus ar gumiju. Pastūmu avīzi viņam tuvāk. Domāju, kā reaģēs. Interese bija. Bet tad presē parādījās sludinājums, ka Rīgā ekstrēmo sporta veidu klubs organizē lēcienus ar izpletni. Atkal pabīdīju avīzi. “Nu ko, lēksi?” jautāju. Bet dēls man pajautāja pretī: “Bet tu?” Atbildēju: “Es? Mierīgi.” Aizbraucām uz Rīgu, pieteicāmies lēcieniem. Pāris stundu mūs mācīja, kā piezemēties un kā vajadzības gadījumā atvērt rezerves izpletni. Tajā lēcēju grupā biju pats smagākais, tāpēc man lidmašīnā vajadzēja kāpt iekšā pēdējam un lēkt ārā pirmajam. Atklāti sakot, pats biju nobijies. Ja lidmašīnā nebūtu dēla, varbūt pat neizlēktu. Taču sapratu: ja nobīšos es, nelēks arī viņš. Tā mēs abi sadūšojāmies. Pirmie vārdi, ko Artūrs pēc piezemēšanās man teica, bija: “Gribu vēl.” Tas bija 1999. gada 18. jūlijā. Tad iestājāmies Rīgas aeroklubā, kas organizē lēcienus tepat Jelgavas lidlaukā, un tā sākās šī mūsu aizraušanās. Kopš Artūrs nodarbojas ar izpletņiem, viņš kļuvis pavisam cits cilvēks. Stingrs, noteikts, tāds, uz kuru droši var paļauties.
Lēcieni ar sporta izpletņiem ir pavisam kas cits nekā ar parasto karavīru izpletni, ar ko lec iesācēji. Kas visvairāk piesaista šajā sportā?
Artūrs: Brīvais kritiens gaisā. Parasti lidmašīna mūs izmet apmēram četru kilometru augstumā. Pirmajās deviņās sekundēs tu uzņemot ātrumu līdz apmēram 200 kilometriem stundā. Krītot zem tevis izveidojas kā saspiesta gaisa spilvens, uz kura var gaisā peldēt, veidot figūras. Apmēram kilometra augstumā šis brīvais lidojums ir jāizbeidz un jāatver izpletnis. Un tad sākas interesanta planēšana, spirāļu griešana. Ar sporta izpletni nemaz stāvus nevar piezemēties. Tas ir jādara ar slaidu loku, ātrumu dzēšot horizontālā virzienā.
Kā izdevās uzvarēt Latvijas čempionātā?
Artūrs: Čempionātā es piedalījos otro reizi. Septembrī tas notika Daugavpilī, tur bija piecas komandas. Mūsu grupai gaisā izdevās par citiem ātrāk izveidot vajadzīgo zvaigznes zīmējumu, un mums piešķīra uzvaru. Jūlijā piedalījāmies arī atklātajā Lietuvas čempionātā. Tur saskaņā ar noteikumiem pusminūtē bija jāizpilda pēc iespējas vairāk figūru. Mēs ieguvām sudraba medaļas. Jāpiebilst, ka rezultāts šādās sacensībās tiek fiksēts ar videokamerām. Tiesneši lec kopā ar grupu un filmē. Par sasniegto esmu pateicīgs kluba treneriem Nikolajam Čujakovam un Pāvelam Tabunovam.
Kādi plāni sportā ir nākamajā gadā?
Artūrs: Protams, iespēju robežās piedalīsimies dažādās sacensībās, bet vispirms vajadzēs apgūt jauno izpletni. Līdz šim lēcu ar “Sabre 2”. Tagad tēvs man ir pasūtījis “Cross fire 2”, kas ir klasi augstāks un arī “prasīgāks” pret izpletņu lēcēju.
Valērijs: Šī izšķiršanās par izpletņa pirkšanu man nebija viegla. Arī līdzšinējais izpletnis pieder pie ātrajiem, taču tas “piedod” vienu otru kļūdu un Artūram kalpoja labi. Jaunā izpletņa kupola laukums ir tikai desmit kvadrātmetru. Ar to ir labi jāmāk lidot. Salīdzinājumam: parastā izpletņa, ar kuru lec iesācēji, laukums ir 80 kvadrātmetru. Instruktori mani mierināja, ka Artūrs, kaut arī viņam vēl tikai astoņpadsmit gadu, tomēr ir šajā sportā pieredzējis, izpildījis jau vairāk nekā trīssimt lēcienu, un “Cross fire 2” dēlam ir gana atbilstošs.
Izpletņu lēkšana tomēr ir bīstams sporta veids. Vai pašam arī nav bijuši kādi piedzīvojumi?
Arturs:Tā saucamajos studenta gados bija brīdis, kad drusciņ par ilgu biju aizrāvies ar brīvo krišanu. Instruktors, kas bija netālu līdzās, jau rādīja, lai veru vaļā izpletni, bet es nokavēju. Vienlaicīgi ar galveno izpletni automātiski sāka vērties rezerves izpletnis, kas bija noregulēts pusotra tūkstoša metru augstumā. Nu vajadzēja atsprādzēt galveno izpletni, lai tie abi nesapinas kopā, ko arī izdarīju.
Kā veicas studijas augstskolā?
Artūrs: Studēju uzņēmējdarbību un informātiku. Tagad aktuāli ir atrast labu pirmās prakses vietu. Mācoties Rīgā, jūtu, ka attiecības starp cilvēkiem ir drusciņ citādas. Labprāt aizeju uz veco skolu. Parunājos ar skolotājiem, draugiem.
Runājot par izlaidumu vecajā skolā – tur vēl ilgi pieminēs Artūra lēcienu izlaiduma dienā, kad viņš piezemējās skolas stadionā. Kā tā ideja radās?
Artūrs: Reiz bija līdzīgs lēciens par godu manai vecmāmiņai. Komanda piezemējās golfa laukumā pie kafejnīcas “Zemnieka cienasts”, kad tur tika svinēta vecmāmiņas septiņdesmit gadu jubileja. Pats es toreiz nelēcu, jo mamma negribēja. Taču izlaiduma dienā bija nolemts, ka lēkšu es arī. Ģimnāzijas direktore man pasniedza diplomu un uztraukti jautāja: “Vai tiešām tu to darīsi?” Ārā brīžiem lija, rūca pērkons, un nevarēja zināt, vai iecerētais izdosies. Kad svinīgā daļa beidzās, ātri pārģērbos, un tajā brīdī kā uz pasūtījumu parādījās saulīte. Absolventi un viesi, kuriem solīja, ka būs “šovs”, izgāja skolas pagalmā, un tad arī mēs, desmit cilvēku, izlēcām. Ievērojot vēju, lidmašīnu atstājām vēl uz rietumiem aiz Annas baznīcas. Gaisā tomēr biju uztraucies un uzreiz savu skolu un sporta halles jumtu nevarēju ieraudzīt. Tas izskatījās pavisam mazs. Taču piezemējāmies labi – visi bija priecīgi. Iespējams, šādu lēcienu atkārtosim pēc diviem gadiem, kad skolu beigs mana māsa Rita.
***
Kā Artūru atceras klases audzinātāja
Klases audzinātāja Valsts ģimnāzijā Ruta Matrosova: “Artūrs vidusskolu beidza pagājušajā gadā. Mācījās matemātikas klasē. Viņam patika datori, ekonomika, sports. Gribēja iet mācīties Latvijas Banku augstskolā un tur arī tika. Attiecībās ar klases biedriem viņš vienmēr bija ļoti labdabīgs. Arī ģimenē viņam ir ļoti sirsnīga, saprotoša gaisotne, tādēļ bieži vien klases vakari tika rīkoti pie Artūra mājās. Daudz draugu viņam veidojās “Dālderos” – skolas deju kolektīvā. Protams, vistrakāko pārdzīvojumu viņš mums sagādāja izlaiduma dienā, kad piezemējās ar izpletni skolas stadionā.
