Tur es jau biju, bet, lūk, tur līdz šim nav būts. Tagad arī tur es būšu bijis… Lasot šīs rindas, dažs nodomās – nu gan tam rakstītājam smadzeņu fāzes sagājušas «uz īso».
Tur es jau biju, bet, lūk, tur līdz šim nav būts. Tagad arī tur es būšu bijis…
Lasot šīs rindas, dažs nodomās – nu gan tam rakstītājam smadzeņu fāzes sagājušas “uz īso”. Nekā nebija, lasītāj. Gribot negribot jāsāk tā skaitīt, kad uzzinām, ka līdzšinējais 8. Saeimas deputāts Dainis Turlais, kuru starp “simts gudrākajiem un cienīgākajiem” tautas priekšstāvjiem ievēlēja no apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” saraksta, nu ir atradis jau piekto politiķu kompāniju, kurai varētu pieslieties. Politisko karjeru D.Turlais kopā ar Ziedoni Čeveru sāka 1998. gadā demokrātiskajā partijā “Saimnieks”. Gadu vēlāk viņš pārgāja uz savienību “Latvijas ceļš”, vēl pēc laiciņa – 2001. gadā – iestājās pašdibinātā partijā “Mūsu Latvija”, bet gadu vēlāk devās uz Tautas saskaņas partiju (TSP).
Ziniet, kas man patīk pašmāju politikā (vismaz tajā, ko paši tās taisītāji uzskata par politiku)? Nekad neaptrūksies interesantu sižetu aprakstīšanai. Vakardienas rīts atnesa gluži vai neticamu ziņu, ka “jurkāniešu” frakcija pēkšņi kļuvusi teju vai uz pusi “plānāka”. Savas īsteni patiesās uz kristīgām vērtībām balstītās saknes Latvijas Pirmajā partijā beidzot ir atraduši veseli pieci TSP līdzšinējie pīlāri – Valērijs Karpuškins, Anatolijs Mackevičs, Pāvels Maksimovs, Vjačeslavs Stepaņenko un Dainis Turlais. Situāciju īpaši pikantu padara fakts, ka vēl dienu iepriekš nacionālajai ziņu aģentūrai LETA TSP līderis Jānis Jurkāns pavēstīja, ka esot aizdomas par jaunās valdības veidošanas procesā iespējamām deputātu “staigāšanām” no frakcijas uz frakciju vai pat balsu “pirkšanu”. Uz to viņu rosinājis Latvijas Pirmās partijas Saeimas frakcijas vadītāja Oskara Kastēna presei sacītais. Turklāt Jurkāna kungs pavēstīja: “Zinu, ka ir bijuši mēģinājumi nopirkt arī mūsu frakcijas deputātus, ir pat minēta summa – 75 tūkstoši latu…, taču es dzīvoju pārliecībā un cerībās, ka mēs esam saliedēta komanda, un, ja kāds domā “pirkt” deputātus, tad viņam jāiet uz citām “mājām””. Pagāja divdesmit četras stundas pēc šā paziņojuma, un veseli pieci viņa frakcijas deputāti jaunas “mājas” bija atraduši. Šeit būtu vietā saukt skaļu “bravo”, ja vien notikušais nešķebinātu dūšu.
Pēc pagājušās nedēļas Eināra Repšes valdības demisijas un gaidāmām ilgām un grūtām sarunām var teikt, ka šis gājiens ar pārbēdzējiem varētu nodrošināt jaunas valdības pamatu. Ja vien izdotos pārliecināt “tēvzemiešus”, ka “pārbēdzēji” tagad ir patiesi kristīgās morāles nesēji, kam nav nekāda sakara ar tiem, kas vēlētos revidēt pagājušajā nedēļa pieņemto izglītības likumu. Turklāt kombinācijā ar Nilu Muižnieku kā Latvijas sabiedrības galveno “integratoru” notikušais fakts varētu dot jaunu impulsu šim procesam. Notikušais vedina uz dažām pārdomām. Palūkojoties uz visu nedaudz no malas, sāc saprast, kāpēc, pieskaroties kaut kam, kas saistīts ar politiku, ir vēlēšanās pēc tam ilgi un pamatīgi mazgāt rokas. Sāc saprast tādus vārdus kā politiskā prostitūcija. Tāpat ir skaidri redzama tā robeža, kuru dažs labs ir gatavs pārkāpt, lai tikai neizlaistu no rokām varas grožus. Nu ko, nākamās valdības aprises jau iezīmējušās. Bumbiņa tagad ir Valsts prezidentes laukuma pusē. Kurp viņa to sitīs?
Un vēl – interesanti, vai izdosies dabūt iebraukšanas atļauju uz jaunā premjera inaugurācijas balli arī Žirinovska kungam, kuru jau vienreiz pie mums vēlējās iedabūt Šlesera kungs? Kopumā ņemot, jāsaka: skumji, kungi un dāmas. Ļoti skumji.
