Zemgales Reģionālās lauksaimniecības pārvaldes Zemes un ūdens resursu daļas vadītājas vietnieks Jāzeps Ošs atzīstas, ka pēc profesijas ir mežsaimnieks, ikdienā meliorators, bet sirdī celtnieks.
Zemgales Reģionālās lauksaimniecības pārvaldes Zemes un ūdens resursu daļas vadītājas vietnieks Jāzeps Ošs atzīstas, ka pēc profesijas ir mežsaimnieks, ikdienā meliorators, bet sirdī celtnieks. Taču “Ziņas” šoreiz viņu uzrunāja pavisam citā sakarā – viņš izpētījis savu dzimtu desmit paaudzēs un izveidojis dzimtas koku, kurā ir 2582 “lapiņas”.
Jāzeps Ošs ir viens no tiem retajiem cilvēkiem, kam patīk viņa ikdienas darbs. Viņam nav jālauza galva, domājot, kā aizpildīt brīvo laiku, jo idejas pašas nāk pie viņa un uzreiz tiek arī realizētas. Jāzeps Ošs saskaitījis, ka uzmūrējis apmēram 35 kamīnus. Bet visvairāk viņš lepojas ar paša projektēto māju, kurai līdzīga Latvijā diez vai atradīsies. Platones pagastā Uplejās viņu pazīst ikviens, jo Jāzepa būvētajai mājai ir ne tikai aizrautīgi saimnieki, bet arī īpaša pazīme – siena, uz kuras savus zarus ir izpletis kuplais viņa ciltskoks.
Ideja dzima salidojumā senču mājās
“Ideja izveidot ciltskoku radās 1972. gada vasarā, kad kopā ar brālēnu Leonu rīkojām vecāsmātes dzimšanas dienas svinības, kas bija iecerētas kā visu bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu tikšanās senču mājās. Patiesībā tieši Leonam jāpateicas par ciltskoka veidošanas sākumu. Pēc viņa iniciatīvas vācām, noformējām un aprakstījām visu brālēnu un māsīcu fotogrāfiju stendu, kas vēl 2000. gadā atradās Pundurienē (senču mājās) pie sienas,” aizrautīgi stāsta Jāzeps Ošs.
“Kad vasarā sabraucām pie sirmās māmuļas, bijām pārsteigti par to, cik daudz visi radi kopā esam. Liela daļa brālēnu un māsīcu tikās pirmo reizi mūžā. Pēkšņi pār mani nāca atskārsme, ka pa tēva līniju taču arī ir brālēni un māsīcas! Cik tad mēs pavisam esam kopā? Dzima ideja rīkot visu brālēnu un māsīcu salidojumu. Sekoja desmit gadu mērķtiecīga darba. Tas bija aizraujošs. Kā pazīšanās zīme saiknē ar vecākajām paaudzēm bija mana mamma Domucella Kozule. Kad atritināju rulli, uz kura bija shematisks zīmējums, un atradām tajā kopīgo tēvu vai māti (daudzas paaudzes zemāk), tad sirdis atvērās!” turpina savas dzimtas vēstures pētnieks.
Fantastiska atmiņa – personiskais arhīvs
Informāciju par savu dzimtu Jāzepam Ošam ir izdevies iegūt, sākot no 1830. gada, kad Latgalē sāka rakstīt baznīcas grāmatas. “Vienu reizi braucu uz Latvijas Valsts vēstures arhīvu. Padomju laikos tik viegli nemaz nevarēja tikt klāt dokumentiem, vajadzēja vietējās partijas funkcionāra atļauju. Pēc tam ciema padomes priekšsēdētājs sūtīja uz arhīvu vēstuli, lai atļauj pētīt mana (Saunu pagasta) un Preiļu pagasta baznīcas grāmatas. Man nebija priekšstata, kādas tās izskatās. Kad pēc nedēļas ierados, mani sagaidīja grāmatu kalns. Man kā studentam nebija laika lasīt. Liela daļa baznīcu grāmatu bija poļu valodā ar dažādiem rokrakstiem, dažreiz pat nesalasāmiem,” viņš stāsta.
Jāzepam Ošam ir laimējies satikt cilts pārstāvjus ar fantastisku atmiņu. Viņi nosauca senču vārdus un uzvārdus, dzimšanas datus un pastāstīja dažādus atgadījumus no šo cilvēku dzīves: “Man nevajadzēja staigāt pa arhīviem, jo cilvēki atceras ļoti daudz, it sevišķi to, kas noticis senākā pagātnē.”
Leģenda par “Apollo”
Jāzeps Ošs ir izpētījis desmit paaudžu, kurās ir 2582 cilvēki. “Karš izmētājis ļaudis pa visiem kontinentiem. Daži manas dzimtas pārstāvji aizceļojuši uz Ameriku, Kanādu, Austrāliju un Vāciju. Tagad, kad dzirdu kādu uzvārdu no sava ciltskoka, uzreiz jautāju, vai nav sakars ar to un to cilvēku. Bieži izrādās, ka kaut kāda saikne pastāv.” Tādā veidā pētnieks atklājis dažādus interesantus faktus, piemēram, viena dzimtas pārstāve vārdā Monika bijusi zobārste Baltajā namā Vašingtonā. Bet visaizraujošākā ir leģenda, kas atceļojusi no viena kontinenta uz otru: “Kāds man ļoti attāls radinieks Vilcāns strādājis ASV Kanaveralas zemesragā Kenedija kosmosa lidojumu centrā un bijis viens no vadošajiem darbiniekiem “Apollo” kosmosa programmas izstrādē. Šo programmu viņš nosaucis savas mātes Apolonijas vārdā.”
Dzimtā bijuši daudzi mācītāji un skolotāji.
Jauns impulss darba turpināšanai”
“Kad būšu pensijā, noteikti kaut kādā veidā apkopošu visu informāciju, varbūt uzrakstīšu grāmatu. Pagaidām savāktās ziņas esmu ievadījis datorā, kā arī saglabājis disketēs. Dēls Jānis apsolīja izveidot speciālu programmu šo datu lietošanai, kā arī ieskenēt fotogrāfijas. Ceru, ka visu varēšu ierakstīt diskā un izplatīt radu vidū. Tas būtu mūsdienīgi un perspektīvi. Šāds dēla paziņojums ir iepriecinājis mani un devis jaunu impulsu panīkušā darba turpināšanai.” Jāzepu Ošu apbēdina tas, ka viņš ir vienīgais, kuram interese par ciltskoku nav noplakusi. “Katra brālēna un māsīcas ģimene saņēma ciltskoka shematisku zīmējumu ar aicinājumu sniegt ziņas par izmaiņām, un runājām, ka nepieciešams tikties biežāk. Tomēr laiks skrien nemanāmi ātri. Septiņpadsmit gados esmu saņēmis tikai pāris vēstuļu ar precizējumiem.”
Vienkāršs, bet stiprs
“Aiz muguras jau mani 50, un šo svētku dēļ arī ciltskoks ieguva jaunu formu. Beidzot, projektējot māju, ciltskokam rezervētā siena ir aizpildīta. Nav jau sākotnējā jaunības maksimālisma lidojuma – īstu ozola baļķu un koka zaru, bet ir vienkāršs zīmējums ar pāris tūkstošiem lapiņu. Ar kokam netipiskiem zariem, tādām kā stīgām, atsevišķās lapotnes ir savienotas. Tās ir asins vai laulības saites. Ar šo saišu starpniecību katrs no 2582 cilvēkiem var uzzināt, kas viņš ir (kādā radniecības statusā) attiecībā pret jebkuru ciltskokā esošo.”
Jāzeps Ošs atceras kādas citas dzimtas pārstāvja vārdus, kurus viņš gribētu teikt arī par savu ciltskoku: “Cik stipras katras dzimtas saknes, tik stipra tauta kopumā. Saknes stiprinošais spēks ir ne tikai tās kuplumā, bet arī garumā, kas iet dziļumā. Mūsu ciltskokam piederošie var smelties spēka apziņu šai kokā, jo sakņu sazarojums gan kupls, gan dziļš.”
2004. gadā dzimušie pārstāv jau desmito paaudzi, un ir taču interesanti zināt, kas bija, ko darīja, kur dzīvoja tavs vecvecvecvecvecvecvectēvs! Astoņas reizes piesaukt tēvu – tā ir laba izjūta!
