Savā laikā ar gigantomāniju sirgstošā padomju vara teju vai visās lielākajās Latvijas pilsētās sacēla milzīgas mašīnbūves rūpnīcas.
Savā laikā ar gigantomāniju sirgstošā padomju vara teju vai visās lielākajās Latvijas pilsētās sacēla milzīgas mašīnbūves rūpnīcas. Tā kā Jelgavai bija savas vēsturiskas tradīcijas, mums palaimējās ar pamatīgu mikroautobusu rūpnīcu, kurā ražoja plaši pazīstamās “Latvijas”. Savā laikā RAF pat bija kā savdabīgs Latvijas tēla nesējs ne tikai plašajā padomjzemē, bet arī pārējā sociālistisko valstu nometnē. Tautā visus mikroautobusus dēvēja par “Latvijām”, gluži tāpat kā tagad kopētājus mēdz saukt par kseroksiem vai sporta apavus – par botām. Līdz ar sistēmas sabrukumu tapa skaidrs, ka tāda rūpnīca Jelgavai vairs nebūs vajadzīga, jo plašā krievzeme pēc mūsu ražojumiem netīko, bet daudzmaz attīstītās Rietumu valstis tie pavisam neinteresē. Tā nu tagad bijušās rūpnīcas tukšie korpusi stāv kā tāds pagājušo gadu piemineklis aplūkošanai visiem, kas iebrauc Jelgavā. Nezinātājam vien varam pastāstīt savas “baikas” par nebeidzamo pāris īpašnieku stīvēšanos ap pārpalikušajām RAF rūpnīcas presēm.
Ko ar šo visu pārpalikušo komunisma cēlāju uzbūvēto mantojumu iesākt? Liepājnieki savu Karostas padomju armijas atstāto haosu ir veikli pārtaisījuši par izpriecu ārvalstu tūristiem, kas meklē ko sevišķu. Jāšaubās, vai mums izdosies līdzīgs variants, ja nu vienīgi kāds nākotnes ģeniālais kinorežisors Tarkovskis šeit vēlēsies filmēt “Stalkera” turpinājumu. Pirms gadiem kādam šķita, ka potenciālos ārvalstu investētājus briesmīgi interesēs pamestie RAF korpusi, bet tagad laikam skaidrs, ka labākais variants tos būtu uzspert gaisā, kā savulaik izdarīja ar Skrundas lokatora korpusu. Būs vien jāaprod ar domu, ka bijušie laiki aizgājuši uz neatgriešanos un dzīve jāturpina pilnīgi pēc citiem likumiem un principiem. Vēl jo vairāk, ja var skaidri redzēt pēdējo gadu tendenci, Jelgavā atverot jaunas ražotnes. Kā zināja stāstīt vietējo jaukumu izrādītāji, kas mēģina ar tiem iekārdināt potenciālos ārvalstu investētājus, par ideālu vietu ražotnēm uzskatītie RAF korpusi atbraucējos izraisa vien cilvēcīgu ziņkāri par to, kādi brīnumi te savulaik ražoti. Jāsaprot, ka mūsdienu tehnoloģijas ļauj ātrāk un lētāk ražošanas vajadzībām uzbūvēt jaunu cehu nekā mēģināt pielāgot, godīgi sakot, pilnībā izdemolētos vecos.
Spriežot pēc jau minētās Jelgavai patīkamās tendences RAF apkaimē atvērt jaunas ražotnes, jāsecina, ka bez šīs teritorijas nemaz tik daudz iespējamo rūpniecības attīstībai piemēroto vietu pilsētā nav. Turklāt jāņem vērā, ka šajā teritorijā jau esošā un diezgan viegli ierīkojamā jaunā infrastruktūra vēl vairāk sekmētu ražotņu ienākšanu mūsu pilsētā.
Saprotams, tādus gigantus nojaukt nav pa spēkam vienīgi Jelgavas pašvaldībai, tāpēc būtu apsveicami, ja jautājuma risināšanā ar palīdzīgu roku iesaistītos arī valsts struktūras. Kaut vai nākot pretī pārrunās ar iespējamiem finansētājiem, iekļaujot šo projektu valsts investīciju programmā vai kā citādi. Vai tas notiks? Par to gan jāšaubās, jo, kā liecina pēdējo dienu informācija, vismaz pašreizējie eksministri, kas ietilpst Nacionālajā reģionālās attīstības padomē, noskaņoti lielās pilsētas neiekļaut īpaši atbalstāmo teritoriju skaitā. Tas nozīmē, ka nebūs mums iespējas noteikt nodokļu atlaides, saņemt reģionālā attīstības fonda līdzekļus un veikt citus ekonomiski stimulējošus pasākumus pašvaldībā. Žēl gan. Iedomājieties, kas tas būtu par grandiozu skatu. Par citiem labumiem pat nerunāsim.
