Izmantojot tēlainu salīdzinājumu ar ansambļa «satellites.lv» dziesmas liriskās varones slīkšanu ziedu pilnā baseinā, – «Rozaa peldbaseinu» Nākotnes kultūras namā sestdien puķu vietā pildīja mūzika, kino, dzeja un foto.
Izmantojot tēlainu salīdzinājumu ar ansambļa “satellites.lv” dziesmas liriskās varones slīkšanu ziedu pilnā baseinā, – “Rozaa peldbaseinu” Nākotnes kultūras namā sestdien puķu vietā pildīja mūzika, kino, dzeja un foto. Par vairāk nekā 400 skatītāju un klausītāju “noslīkšanas” iespēju daudzveidību gādāja 86 autori.
Kino un foto
Nevar apgalvot, ka Jura Podnieka “Vai viegli būt jaunam?” skatītāju zāli elektrizēja. Taču vieniem tas noteikti ļāva skaidrāk izsekot “Pērkona” skandalozā koncerta apmeklētāju ceļiem, attēla un interviju teksta daiļrunīgumu vērtējot ne vairs ar bērna, bet pieaugušā pieredzi. Citiem – atzīt, ka ainas no laikiem pirms apzinīgā mūža sākuma aizkadra paskaidrojumus neprasa ne tikai jautātāju talantīgā portretējuma, bet arī pašu jautājumu nezūdošā aktuāluma dēļ. To, ka guvums ir ne tikai emocionāls, bet arī informatīvs, apliecināja pēcseansa sarunas ar vairākiem divdesmit vienu gadu veciem skatītājiem.
Pa ceļam uz koncerta vietu, Lielo zāli, vestibilā varēja aplūkot fotoizstādi “Atmiņas par Nākotni”. Decembra un janvāra fotosesiju darbos redzami glūdenieki, daba. Visam pāri tomēr pilsētnieku nepārvaramā tieksme postindustriālas noskaņas meklēt jebkurā apdzīvotā vietā – arī laukos.
Ideja izstādē apspēlēt no kolektivizācijas laikiem mantotā nosaukuma asociatīvo ietilpību pieder Andrejam Grantam, gandrīz visu ekspozīcijas dalībnieku skolotājam.
Pusakustiskais sākums
Zālē daudzi itin drīz ērti atzvila uz salmiem piebāztiem “Jelgavas cukura” maisiem. Koncerta sākumā siena smaržai lielajā zālē piejaucās uz skatuves aizdedzinātu kvēpekļu smārds. Ar teatrālām norisēm (tējas dzeršanu uz skatuves) un netradicionālu “ritma sekciju” (polietilēna maisiņu un zobu suku) papildināto Helēnas priekšnesumu publika neuzņēma vienprātīgi, taču šī bija pirmā un pēdējā reize, kad bez atkārtošanas no skatuves mūziķis nenogāja. Atmosfērisko un monotono “Nohow” līderis ar spilgtām vokālām dotībām neizcēlās, bet viņa robotiskā raustīšanās mūzikas ritmā atgādināja dziedātāju uzvedību uz skatuves britu “new wave” ziedu laikos. Tiesa, tādā gadījumā īsajai akurātajai frizūrai gan piederētos pelēcīgi neuzkrītošs apģērbs, nevis tāda “ekstravagance” kā ādas brunči.
Dzeja un maldīgie ieraksti
Trio “Mala”, kas plašākai publikai līdz šim bijis pazīstams vien ar savu “radiohitu” – “Nirvanas” “I Know You’re Right” meldiņā dīktu “kaa tu man neepatii – iic” –, priecēja ar labu saspēli. Diemžēl neko vairāk, un jaunieši, kas radīja iespaidu, ka tālo ceļu uz Glūdu mērojuši, lai uz skatuves vienkārši improvizētu ar saksofonu, bungām un ģitāru, vārda mākslas cienītāju ausīs nez vai spēja nopietni konkurēt ar tobrīd mazajā zālē noritošajiem dzejas lasījumiem.
Latviešu dzeja, kā zināms, skanējusi ne tikai rokfestivāla “chill – out” zālē, bet arī daudz ekstrēmākās vietās, piemēram, Rīgas Centrāltirgus gaļas paviljonā. Galvenā uzmanība tad gan mēdz pievērsties nevis pašai mākslai, bet tam, kā tā iejūtas jaunajos apstākļos. Tā bija arī šoreiz. Pa atvērtajām durvīm ieplūstošās koncerta skaņas un klātpienācēju sēdināšana aizņēma labu tiesu autoru koncentrēšanās un klausītāju iedziļināšanās spējas.
Saceriet tekstus, ko nesmādētu neviens krievu bards, iejauciet folka, nedaudz jaunā viļņa, grūti nosakāmas izcelsmes romantikas un citu strāvu maisījumā, ko daudzi mēdz dēvēt vienkārši par “krievu roku”, un ierakstā “dzīvos” instrumentus aizstājiet ar datorprogrammām. Iznāks kaut kas līdzīgs grupas “Iļi” albuma “Hloja” skanējumam: daudz briesmīgāk nekā Kaspara Dimitera dziesmu aranžējumi “sintētiskā šlāgera” stilā. Koncertā pēc nepilna gada “klīniskās nāves” grupa spilgti apliecināja, cik kļūdainu priekšstatu par labiem mūziķiem var radīt galējā nabadzībā veidots “datordemo”.
Veiksmes un kļūmes
“Pasaules gaisma”, pieminot sestdienas likstas, pēc sava uznāciena gluži mierīgi varētu pārdēvēties par “Pasaules sāpēm”: basa stīgas pārtūkšana, vārdu aizmiršana, neveiksmīgie mēģinājumi darīt publikai dzirdamas vargāna skaņas… Stress, kā zināms, nogurdina, un savu slavenāko dziesmu “Putnubiedēklis” uzstāšanās beigās viņi nospēlēja gliemeža gaitā.
“Baložu pilni pagalmi” turpināja “barot” klausītājus ar pēdējos gados sacerēto jautro popmūziku, taču skaisti sāka un beidza: ievadā likto “Nē!” grupas līderis Māris Šverns koncertos spēlēja vēl pirms “baložu” dibināšanas; pirmo albumu “zelta fondu” pārstāvēja “Rakstāmgalds” un “Ziema ir gara” (pēdējo grupa nav spēlējusi tik sen, ka vairs neatceras, tāpēc dziesma skanēja Māra vientulīgā sniegumā).
Tos, kam “ska” šķiet kas vairāk par bļaustīšanos sinkopēta ritma pavadījumā, noteikti nepievīla miniorķestris “Pest of a Child”. Savukārt “Saares” instrumentālo kompozīciju koncertvariants jaunā albuma intimitāti ļāva nojaust ne sliktāk kā ieraksta tapšanas vieta – guļamistaba.
Ar spēcīgu sniegumu “mošotājus” (ļaudis kas, kustoties skatuves priekšā, ir brīvi no bailēm lēcienā piezemēties uz nepiemērotas virsmas ar kādu triecienneizturīgu ķermeņa daļu) un pārējos uzticīgos klausītājus par ilgo gaidīšanu nakts vidū bagātīgi atalgoja “in.Stora”. “G – Spot” uzstāšanās apliecināja vienīgi nolūku nopietnību: no “post grunge” kursa nenovirzoties, pēc gadiem viņi varētu priecēt, ja ne ar oriģinalitāti, tad vismaz ar stila tīrību.
Šūpuļdziesmas mājupceļam
Ne “Bērnības milicija”, ne “Papuacs” nav jaunas Amerikas atklājēji. Vieni daudz ekspluatētos latviešu postpanka kanonus lūko atsvaidzināt ar akordeonu, otri – ar solistu, kas pēc vecuma varētu būt daudzu savu klausītāju tēvs. Jauki, ja tajā visā atrodas arī pa skaistai dziesmai vai vismaz vienotas noskaņas brīdim. Koncerta noslēdzēju “Lietotu mēbeļu no Holandes” gadījumā noskaņa bija piemērota, lai celtos un dotos uz pirmo rīta autobusu. Pirms tam gan vēl snauduļojošos klausītājus ar vienu daudzreiz atkārtotu angļu lamuvārdu un vairākām dziesmām izklaidēja Apēdājs, kas papildus “Dzelzs vilka” muzicēšanas manierei nu pievērsies arī (gadus desmit jaunāka) Jura Kaukuļa skatuves runas veida atdarināšanai. Jaunas, melodiski izteiksmīgākas dziesmas varbūt arī grupai ļautu iepatikties dažam “Dzelzs vilka” cienītājam, kas pašreizējai supergrupai nevar piedot sintezatora izmantošanu.
Turpmāk vēl
Šo “Peldbaseinu” apmeklēja divreiz vairāk cilvēku nekā pagājušo. Par spīti bažām, vai apmeklētāju skaita palielināšanās neapdraud nelielā omulīgā sarīkojuma pozitīvo un rosinošo gaisotni, “Baseins” nav zaudējis spēju šai ziņā patīkami izcelties uz lielo rokfestivālu fona. To, salīdzinot šo festivālu ar iepriekšējiem, apliecināja ne viens vien dalībnieks. Liela nozīme tajā, ka daudzi koncertu Nākotnē gatavi ierindot savu labāko uzstāšanos skaitā, protams, ir skaņas kvalitātei. Organizatora apņēmību tradīciju turpināt stiprina tas, ka šoreiz “Peldbaseins” guva atbalstu Kultūrkapitāla fonda starpnozaru projektu konkursā.
