Viņa izlēma uzticēt savu atgadījumu ar bundzinieku, kas labāk spēlē sievietēm uz nerviem, nevis bungas.
Viņa izlēma uzticēt savu atgadījumu ar bundzinieku, kas labāk spēlē sievietēm uz nerviem, nevis bungas.
Avīzē “Saskarsme” manu uzmanību saistīja sludinājums, no kura dvesmoja maigums un liela vēlēšanās. Varbūt man tikai likās? Apdomāju, vai ir vērts atsaukties uz šo sludinājumu, saņēmos un aizsūtīju īsziņu. Pēc pāris dienām pienāca atbilde: “Piezvani!”
Man jau nu nepatīk
tērēt savu naudu mobilajai sarunai, bet, ak, lai notiek! Telefona klausulē atskanēja vīrieša tenors, ar tik tikko manāmu “r” burta defektu, it kā runātu francūzis. Nenoliegšu, ka šīs balss īpašnieks mani ieinteresēja, jo šķita, ka vīrietis pie otras telefona klausules ir inteliģents un jauks. Viņu sauca Valdis, dzīvojot Kandavā. Nu ir tā patālāk no manām dzimtajām vietām, bet tas nekas. Sazvanījāmies katru dienu. Kad uzgriezu pazīstamo numuru, uzreiz atskanēja: “Sveika, Saulīt!” Un nekad nebija neapmierinātības viņa balsī. Telefona sarunās daudz uzzināju. Gan to, ka viņš esot šķīries, ka sieva mītot Vācijā ar kādu padzīvojušu kungu, ka viņam sāp sirds par abiem bērniem, ka Valdis spēlē bungas grupā “Velves”, ka katru vakaru viņam esot mēģinājumi, bet brīvdienās – koncerti. Nolēmām satikties, jo šķita, ka pienācis īstais laiks. Taču… atnāca īsziņa, ka viņa automašīnai uzskrējis cits braucamais un tā atrodoties autoservisā. Joprojām sazvanījāmies un pārrunājām dažādas lietas, likās, ka esam garīgi tuvi. Jā, man patiešām šķita, ka beidzot izkļūšu ārā no savas vientulības. Pirmā tikšanās notika… pēc diviem mēnešiem.
Valdis atbrauca
pāris stundu vēlāk, nekā bija solījis. Atrunas arī labi saprotamas – bija jāpalīdz radiniekiem aizvest kartupeļus uz pagrabu. Nu ko, samierinājos un nospriedu, ka Valdis vismaz ir jāapskata. Neteikšu, ka viņš izskatījās tāds, kādu cerēju ieraudzīt, sākumā viņš man vispār nepatika, jo neatbilda nekādiem skaistuma standartiem, turklāt vēl tie garie mati, kas ar gumiju saņemti zirgastē. Vienu vārdu sakot, priekšstats no telefona sarunām bija radies pilnīgi cits. Valdis nevēlējās doties pie manis vai uz kādu kafejnīcu, bet gan apskatīt parku. Tur arī pavadījām sarunās divas stundas, pēc tam Valdis teica, ka jādodas projām, jo jābrauc spēlēt. Noprasīju viņa uzvārdu.
Esot Lejiņš,
man paspruka smiekliņi, jo Latvijā visi ir Bērziņi, Liepiņi, Lejiņi vai Kalniņi. Nē, Valdis manu jautrību nesaprata, viņš patiešām esot Lejiņš. Labi. Atkal nedēļām ilga telefonsarunas, bet satikāmies tikai pēc mēneša. Visu laiku Valdim bija jāstrādā. Arī otrajā tikšanās reizē viņš nevēlējās kopā ar mani rādīties publikai, atkal bijām pie dabas. Šoreiz Valdis izteica piedāvājumu tuvākām attiecībām. Diezgan dīvaini, vai ne? Pēc stundas vīrietis aizbrauca. Nākamreiz solītajā laikā Valdis neieradās, aizsūtīju diezgan niknu īsziņu, ka nevar tā krāpties, lai gan iepriekš viņš bija man atzinies mīlestībā.
Stīvs klusums. Nekādu ziņu no mana “Velvju” bundzinieka. Man bija skumji, nopirku grupas jauno kaseti, uz kuras nekur nebija minēts tāds Valdis Lejiņš. Tomēr saņēmos un piezvanīju Valdim. Telefona klausuli pacēla viņš, taču nez kāpēc ar mani runāja lauzītā krievu valodā, bet tālumā dzirdēju sievietes balsi sakām: “Nu, ko tu āksties!” Noliku klausuli un zvanīju vēlreiz, atkal tā pati lauzītā krievu valoda. Lūdzu, lai pasauc Valdi, vīrs atteica, ka Valdis savu telefonu esot atstājis, ka te viņa neesot. Vienu vārdu sakot, pilnīgs attiecību krahs. Acīmredzot Valdim, vai kā viņu pa īstam sauc, ir ģimene, sieva.
Taču pats jautrākais
vēl tikai seko. Latvijas televīzija rāda raidījumu “Šlāgeraptauja 2004”. Vienā pārraidē pieteica grupu “Velves”. Speciāli negāju gulēt un gaidīju, kad īsi pirms pusnakts redzēšu aktīvo bundzinieku. Liels bija mans pārsteigums, kad “Velves” gan uzstājās, bet bundzinieka grupā vispār nebija! Vīrs, it kā Valdis, it kā no Kandavas, it kā no “Velvēm”, it kā neprecējies, ir tikai milzīgs melis. Un es varbūt esmu tikai viena no daudzām viņa ceļā. Šādā situācijā atliek tikai nosmieties, ne jau nu raudāt vai pārdzīvot. Taurenīši vienmēr ir bijuši un būs. Skaisti, krāšņi, daudzsološi, bet… vienas vasaras būtnes. Varbūt man gribētos to Valdi izkaltēt un piespraust pie stenda Dabas muzeja taureņu kolekcijā. Jūs domājat, ka man no tā visa kļuva skumji? Nē! Esmu optimiste. Dzīve ir skaista, jo apkārt ir ļoti daudz laba. Tāpēc Valentīna dienā dodu saldu buču visiem saviem tuvajiem. Uzsmaidu katram, kas smaida man, dāvāts prieks neko nemaksā, bet ir ļoti vērtīgs.
