Šodien suminām visus Rūdus, Rūdolfus un Viviānas. Rūdolfu Ozoliņu, LLU augstākās matemātikas pasniedzēju, daudzi pazīst kā «cilvēku ar smadzenēm» un neatlaidīgu kalnos kāpēju.
Šodien suminām visus Rūdus, Rūdolfus un Viviānas. Rūdolfu Ozoliņu, LLU augstākās matemātikas pasniedzēju, daudzi pazīst kā «cilvēku ar smadzenēm» un neatlaidīgu kalnos kāpēju.
Rūdolfs tulkojumā no seno augšvācu valodas «slavas vilks».
Jau bērnībā draugi un paziņas viņu saukuši par Rūdi, arī tagad kolēģi viņu uzrunā tā. Savulaik, strādājot Saldus vidusskolā, katram skolotājam esot bijusi kāda iesauka. Skolotājs Ozoliņš varējis būt pateicīgs savam vārdam, jo skolēni viņu saukuši vienkārši par Rūdi.
Dzīvesbiedre Ārija gan vīru uzrunā pilnā vārdā. Viņa domā, ka tas esot cēlāks. Arī saviem dēliem Rūdolfs ielicis neparastākus vārdus. Vecākais Valts ceļu turpina mammas pēdās un studē medicīnu, bet pastarītis Gints izvēlējies tēva iemīto taku un specialitāti ar matemātisku pieskārienu datorzinības. Kas būs mazmeitiņa Elza, vēl droši nevar zināt, jo viņai tikai pusgadiņa.
Tāpat kā Rūdolfs Ozoliņš nevar dzīvot bez matemātikas, viņš nevar iztikt arī bez kalniem. Tiem viņa dzīvē ir liela nozīme. Kopš 1972. gada, kad Ozoliņa kungs sācis nodarboties ar alpīnismu, izlaists tikai viens gads, kad nav kāpts kalnos.
Šodienas gaviļnieks teic, ka vecumdienās sapratis, ka mūsdienās grūti dzīvot bez valodu zināšanām un pāris gadu laikā paralēli vācu valodai teicami apguvis angļu valodu.
Jubilejās Rūdolfam patīk izjust dāvināšanas baudu, jo tad ir prieks par to, ka otram ir prieks.
