Jelgavas tipogrāfijas privatizācija ir viens no veiksmīgākajiem projektiem pilsētā. Tolaik uzņēmumu nevarēja saukt par plaukstošu.
Jelgavas tipogrāfijas privatizācija ir viens no veiksmīgākajiem projektiem pilsētā. Tolaik uzņēmumu nevarēja saukt par plaukstošu. Privatizācijas nosacījumi paredzēja nodrošināt darbu vismaz 37 cilvēkiem. Pašlaik tipogrāfijā strādā 114.
Visi gan nav jelgavnieki – izveidoti klientu apkalpošanas un pasūtījumu pieņemšanas centri arī Rīgā un Liepājā. Uzņēmums specializējies reklāmas un informatīvo materiālu drukāšanā, ieņemot nozīmīgu vietu visas valsts mērogā. Iegūts starptautiskais kvalitātes vadības ISO sertifikāts.
Tipogrāfijas apgrozījums pirmajos gados pēc privatizācijas bija daži simti tūkstoši latu. Pērn pēc pagaidām neapstiprinātas bilances tas sasniedzis 1,65 miljonus latu, par deviņiem procentiem vairāk nekā 2002. gadā. Šajos gados investīcijās ieguldīti 2,4 miljoni latu.
Par to visu saruna ar tipogrāfijas direktoru un vienu no īpašniekiem Juri Sīli.
Pēc izglītības neesat poligrāfists. Kā nonācāt līdz idejai privatizēt tipogrāfiju?
No studiju laikiem LLU biju pazīstams ar Māri Matrevicu, bet no Kandavas tehnikuma laikiem – ar Rodiju Trankali. Viņi bija saistīti ar poligrāfiju, un abiem bija ideja iesaistīties privatizācijā. Vajadzēja cilvēku ar organizatorisko pieredzi. Aktīvi strādājot Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju centrā, biju ieguvis nozīmīgu pieredzi. Un šī kombinācija izrādījās viens no veiksmes faktoriem. Kā šodien atceros, ar kādu apziņu un atdevi idejai pievērsāmies. Neviena cita konsultanta projektam nebija: vakaros sēdējām, rēķinājām, rakstījām. Šķiet, vispirms paši sevi centāmies pārliecināt un mums tas izdevās.
Tātad tipogrāfijai esat trīs īpašnieki.
Pirms trim gadiem apvienojāmies ar SIA “Alcedo”, kas nodarbojās ar sietspiedes tehniku. To vajadzēja, lai tipogrāfija, kas strādā ofseta tehnoloģijā, veiksmīgāk startētu Rīgas tirgū, lai mazinātu izmaksas un aktivizētu pārdošanas darbu. Līdz ar to tipogrāfijas īpašnieki ir deviņas fiziskas personas.
Vienlaikus esat īpašnieks un direktors. Vadības teorija šīs abas lietas tomēr iesaka nodalīt.
Tāda ir biznesa vide Latvijā: savstarpējās uzticības faktors nav pietiekami augsts, un klasiski ir tā, ka īpašnieki ir arī pie vadības stūres. Ar gadiem situācija mainīsies un nostāsies loģiskajās sliedēs. Uzņēmumā sāku strādāt kā pārdevējs, tad aizvietoju saslimušo ražošanas vadītāju. Pēc laika kļuvu par direktoru.
Kāds esat kā vadītājs?
Vairāk esmu demokrātisks vadītājs, kas cenšas uzticēt pienākumus, izskaidrot atbildības līmeņus un panākt, lai darbinieki tos pilda. Ir gadījumi, kad cilvēks negrib vai nespēj uzņemties atbildību. Tad vairāk jāiziet uz autoritārismu, bet kopumā vienmēr cenšos vienoties. Nestrādāju 12 – 14 stundu dienā, jo tas nav produktīvi. Esmu par intensīvu darbu darba laikā.
Ir periodi, kad uznāk pesimisms un nogurums, vienkārši jāļauj tam pāriet. Šajā laikā necenšos sākt pārmaiņas, mēģinu izvērtēt sevi no malas un saprast, ko darīt. Šie brīži parasti ātri pāriet. Reizēm kāds piezvana. Piemēram, cilvēks no Norvēģijas internetā mūs atradis un jautā, vai negribam sākt kādu projektu. Jaunais dod lielu stimulu.
Vadītājam ar nopietnām vadības menedžmenta zināšanām esot cita pieeja darbam nekā vadītājam, kas strādā, intuīcijas vadīts?
Jebkurš vadītājs uz daudzām lietām raugās citādi, tāpēc visi esam atšķirīgi. Mācības Rīgas Biznesa institūtā bija nopietna izšķiršanās, bet pareiza izvēle. Par visu, ko pirms tam darīju intuitīvi, guvu pārliecību, ka tas ir pareizi, vai gluži otrādi – saskatīju kļūdas.
Atliek piebilst, ka mācības notika angļu valodā, ieskaitot augstāko matemātiku. Izvēles latiņa bija ne pa jokam.
Mācījos divus gadus, nodarbības – katrā otrajā nedēļas nogalē. Tas bija izaicinājums pašam sev. Kad esi to paveicis, saproti, kam īsti vari tikt pāri. Taču ar institūtu viss nebeidzas. Vismaz divas trīs reizes gadā braucam uz nozares izstādēm, sekojam speciālajai literatūrai, izmantojam internetu. Nu arī Latvijā ir poligrāfijas iekārtu ražotājpārstāvji, ar ko konsultēties par attīstību. Diezgan daudz līdzekļu atvēlam darbinieku izglītošanai.
Laba komanda ikvienā jomā ir zelta vērtē.
Jo sevišķi mūsu nozarē, kur tikpat kā nav skolu. Ir viena valsts specializētā vidējā mācību iestāde ar samērā zemu kvalitāti. Lielākā daļa darbinieku ir pašu audzināti, un tas ir mūsu stiprums.
Uzturēt garu ir viens no sarežģītākajiem vadītāja uzdevumiem. Viena no mūsu devīzēm skan: ja ir kāda problēma, vajag to izrunāt.
Cik sapratu, neesat no tiem, kas lēmumus pieņem vienpersoniski.
Gadījumi, kad lēmumu pieņemu, ne ar vienu nekonsultējoties, ir ārkārtīgi reti. Noteikti aprunājos ar ražošanas, grāmatvedības vai citiem speciālistiem, jo katrs, būdams savā vietā, procesu pārzina labāk nekā es.
Struktūra ir paliela, kur katrs atbildīgs par noteiktiem procesiem. Man ļoti patīk tajos piedalīties, sekot līdzi, skatīties, kas notiek. Tagad ejam eksporta aktivizēšanas virzienā. Uzņēmuma tehnoloģijās investēti prāvi līdzekļi, kas to ļauj darīt. Savulaik, sākot reklāmas sērkociņu kastīšu ražošanu eksportam, tas bija milzīgs darbs. Bet tas bija interesants projekts, izdošanās deva gandarījumu un stimulu jaunām idejām.
Tipogrāfija kļuvusi par stabilu uzņēmumu. Kā pašam izdevies iekārtot dzīvi, apmierināt savas labklājības prasības?
Jebkurā gadījumā svarīga ir ģimene, veselība, zināms pārticības līmenis, kādu nu katrs to latiņu uzlicis. Ja man izdodas paceļot un nodrošināt nepieciešamāko pilnvērtīgai dzīvei, jūtos labi. Tipogrāfijā viena no veiksmes formulām bija tā, ka lielākā daļa nopelnītā tika likta atpakaļ attīstībā. Līdz ar to nevar teikt, ka īpašnieku labklājība sasniegusi augstu līmeni, kā reizēm gadījies dzirdēt runājam. Mums uzņēmuma ilgtermiņa attīstība bijusi svarīgāka par īstermiņa labumiem. Tāpēc nākotnē gan darbinieku, gan akcionāru labklājība tikai celsies.
Jūsu vecākiem Valgundē joprojām ir zemnieku saimniecība.
Lauksaimniecība man bija sirdslieta, taču biznesa dēļ esmu pilnībā atgājis nost, nav laika palīdzēt, un vecākiem iznāk cīnīties vieniem. Viņiem zemnieku saimniecība ir dzīvesveids. Kad redzu, ar kādu prieku mani un brāļa bērni dodas uz laukiem, cik labprāt tur pavada laiku… Tas ir nenovērtējami. Galvenais, lai ir mājas, kur braukt, ir produkti, kas netiek industriāli audzēti. Prieks, ka maniem vecākiem vēl ir spēks un veselība ar to nodarboties.
Kā redzat sevi un tipogrāfiju pēc pieciem desmit gadiem?
Mūsu vīzija ir kļūt par vadošo reklāmas un informatīvo materiālu izgatavotāju Latvijā. Apgrozījumu ceram kāpināt līdz trīs četriem miljoniem. Pieļauju, ka tad šeit vairs nebūšu. Ja visu izdosies sakārtot un atrast pēcnācēju, kas uzņēmumam varētu vairāk dot, tad noteikti. Ir dažas idejas, ar ko varētu nodarboties, un tas ir tikai normāli. Man nav baiļu uzsākt pilnīgi nepazīstamas lietas.
***
Jura Sīļa CV
Dzimis 1969. gada 30. jūlijā.
1988. gadā pabeidzis Kandavas tehnikumu.
1993. gadā absolvējis LLU Tehnisko fakultāti.
2002. gadā pabeidzis Rīgas Biznesa institūtu, iegūstot starptautiski akreditētu “Executive MBA” maģistra grādu biznesa vadībā.
No 1988. gada līdz 1993. gadam strādājis lauksaimniecībā un zemnieku saimniecībā.
No 1993. gada līdz 1997. gadam strādājis Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju centrā.
No 1997. gada strādā Jelgavas tipogrāfijā.
Kopš 1999. gada jūnija ir tipogrāfijas direktors.
