Lai gan mēdzam teikt, ka smadzenes ir Latvijas dabiskais izraktenis, tomēr vairumam cilvēku tas nepalīdz uzzināt, piemēram, kas īsti ir aiz ādas piecu labējo partiju bosiem laikā, kamēr viņu sejas muskuļi sasprindzināti japāniskā smaidā.
Lai gan mēdzam teikt, ka smadzenes ir Latvijas dabiskais izraktenis, tomēr vairumam cilvēku tas nepalīdz uzzināt, piemēram, kas īsti ir aiz ādas piecu labējo partiju bosiem laikā, kamēr viņu sejas muskuļi sasprindzināti japāniskā smaidā un ir pavērsti pret potenciālo koalīcijas partneru tādiem pašiem ģīmjiem. Tagadējā situācijā pat paši erudītākie politologi izvairās izteikt prognozes attiecībā uz iespējamajām kombinācijām nākamās valdības veidošanā. Mums pārējiem atliek vien turpināt noskatīties absurdo politisko teātri, jo diemžēl nevaram aiziet iestudējuma vidū. Toties varam ieņemt kaut baldriāna drapes un mēģināt izlobīt kaut to baudījumu, ko spēj sniegt retās, izsmalcinātās politiķu izspēlētās asprātības pērles.
Situācijā, kad stabilitāti zaudē ne tikai atsevišķi ministri un iepriekšējā valdība kopumā, gluži dabiski ir atsevišķu politisko spēku izgājieni uz “mēles”. Atšķirībā no modes demonstrējumiem politiķi “paņem” skatītājus nevis ar jauniem tērpiem, bet gan ar savu oponentu publisku izģērbšanu un pašu ierasto kažociņu apmešanu uz otru pusi. Ja politiskās spēlītes uzskatām par šādu šovu, tad atzinīgi jānovērtē iesaistīto aktieru trupu augstā profesionalitāte, ko tikai nevīžas ņemtos saukt par cinismu.
Klasiska ir Latvijas Pirmās partijas (LPP) epizode. Būdami uz “tu” ar To Kungu un prazdami elementārās aritmētiskās darbības, šī politpulciņa vadoņi ļoti ātri aprēķināja, ka, mehāniski pieskaitot pie savām deviņām deputātu balsīm piecas Tautas saskaņas partijas (TSP) ideju nodevēju balsis, būs 14, tātad vairāk. Taču ne viss, kas ir vairāk, nozīmē arī labāk: šīs aritmētiskās darbības rezultātā sašķobītas pat šīs partijas iluzorās “rūpes par vēlētājiem”, toties reālais LPP ieguvums ir vienīgi turlajos skaitāmās nodevības mērvienības ieviešana, kas nu, visticamāk, folklorizēsies līdzīgi riteņos mērāmajai muļķībai un auderos izsakāmajai mantrausībai.
Nākamā politiskā farsa pērlīte ir Tautas partijas (TP) kažoķeļa pārmešana attiecībā uz saviem principiem, saskaņā ar kuriem TP apoloģēti ilgi un garšīgi ņirgājās par partijas “Jaunais laiks” (JL) pašu pirmo (un gandrīz vienīgo reālo) reformu – algu palielināšanu sev. Tagad, kad pagaidām kaut teorētiski tiek pieļauta iespēja tieši TP kopā ar JL veidot nākamās valdības kodolu, tautpartijieši labprātīgi ļāvušies kārdināšanai. Lai gan jau pat trīs reizes bijuši “pie šprices”, viņiem nebūtu nekas pretī vēlreiz tikt pie varas – ja ne gluži pie premjera amata, tad vismaz valdībā. Šā mērķa labā pirmā tika upurēta TP līdzšinējā nostāja attiecībā uz JL piedāvāto likumprojektu par partiju finansēšanu. Kārdinātāja lomā, protams, nebija neviens cits kā pašmāju Mefistofelis, kas pagājušās ceturtdienas balsojumu Saeimā pasludināja par galveno kritēriju uzticībai JL principiem. TP oranžajā vaigā nenoraustījās ne muskulītis, norijot šo “Jaunā laika” primitīvi servēto krupi…
Tā ka politiskajā farsā sižeta attīstību nereti nosaka ekspromts, TP, varbūt mazliet pārsteidzīgi (un pāragri) cenzdamās improvizēt lielā Solista pasviesto tēmu, kopējā politiskajā kakofonijā koķeti ievija savu seno dziesmu jaunās skaņās. Domāts, protams, ir dziedājums par valdības lielajām algām, kuras pirms 15 mēnešiem ieviesa JL. Šo āriju, mazliet mulzdams, televīzijā izpildīja viens no TP talantīgākajiem rečitatīvistiem.
Lūk, libreta literārā versija. Kad tika pieņemts lēmums par algu palielināšanu, Tautas partija bija tā, kura visasāk šo lēmumu kritizēja. Šai sakarā atskan koris no aizkulisēm: “Vai tas nozīmē, ja tagad iesiet valdībā, jūs ierosināsiet algas atkal celt atpakaļ uz mazākām summām?”
TP dziedājums: “Tas ir provokatīvs jautājums. Mēs strādājām vairākas valdības ar atalgojumu, kāds bija noteikts un līdzinājās Saeimas deputātu atalgojumam. Repšes valdība vispirms palielināja algas un solīja, ka būs daudz profesionālāks darbs. Bet esam pārliecinājušies, ka profesionalitāte pieklibo. Acīmredzot šis algu palielinājums vismaz tam kabinetam, kas šobrīd strādā, nebija pamatots.”
Koris: “Bet tam kabinetam, kurā, iespējams, strādās arī Tautas partija, tas ir adekvāts?”
TP tenors: “… esmu pārliecināts, ka bez mums valdību nevar izveidot. Bet, ja valdība būs profesionāla, tad atalgojuma jautājums nav primārais.”
Un, skatītājiem prātā atstājot mulsumu dziedoņa balsī, rampas gaismas nodziest, ļaujot skatītājiem pašiem izdarīt secinājumus. Tie varētu būt šādi. Ja valdībā ietiktu TP, tad:
1) tā, ievērodama savus līdzšinējos principus, strādātu par pliku velti;
2) atteiktos no šiem principiem un izmantotu iespēju piepelnīties ministru amatos;
3) nauda nesmird;
4) Mefistofeļa kārdinājums būtu izdevies un abām partijām valdīšana ietu no rokas.
Protams, kāds, atsaukdamies uz jau pieminēto Latvijas dabisko izrakteni, jebkurā gadījumā varēs teikt: “Es jau to paredzēju, zināju.” Savukārt citiem būs iemesls turpināt slēpt galvu smiltīs, ļaujot kārtējām valdībām pliķēt viņu paslietās sēžamvietas.
