Pašlaik vēl strādājošais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis iecerējis skolu mācību programmās atdalīt Latvijas vēsturi no Eiropas un pasaules vēstures.
Pašlaik vēl strādājošais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis iecerējis skolu mācību programmās atdalīt Latvijas vēsturi no Eiropas un pasaules vēstures.
Kaut arī ministra darbība ir viedokļu krustugunīs, viņa iecere, manuprāt, pelna ievērību. Taču ir arī pretēji uzskati. “Neatkarīgā Rīta Avīze” jau 27. janvāra numurā rakstīja, ka aģentūras LETA aptaujātie speciālisti šo ideju uzskata par absurdu gan satura, gan mācību materiālu un gala pārbaudījumu ziņā.” Tajā rakstā tiek citēts arī Latvijas un Eiropas vēstures skolotāju valžu locekles, vēstures skolotājas Dzidras Liepiņas viedoklis: “Šāds lēmums būtu sasteigts un nepārdomāts, arī ņemot vērā pašreiz esošās mācību grāmatas un līdzekļus, kas pašlaik ir integrēti.” 6. februārī savu negatīvo attieksmi “Zemgales Ziņās” paudis arī Latvijas Vēstures skolotāju asociācijas pārstāvis, Jelgavas skolotājs Andris Tomašūns: “Ministrs, pēc izglītības būdams inženieris, jaucas metodikas jautājumos un norāda, kā jāmāca vēsture. Trešdaļā mācību kursa tiek apgūta Latvijas vēsture, un tikai pārējā ir pasaules vēstures daļa.”
Esmu gan bijis skolotājs, bet neesmu vēsturnieks un nedomāju jaukties vēstures mācīšanas metodikas jautājumos. Taču pietiek apgrozīties sabiedrībā, ieklausīties skolēnu runās, lai saprastu, ka Latvijas vēsturē viņi orientējas visai vāji. Mana mazmeita mācās Spīdolas skolas 7. sociālajā klasē. Vēsturi mācās no Latvijas Universitātes docentes vēstures doktores Valdas Kļavas 1996. gadā sarakstītās un tikai 2000. gadā Izglītības un zinātnes ministrijas apstiprinātās apgāda “Zvaigzne ABC” izdotās grāmatas pamatskolai “Eiropa jauno laiku sākumā”. Tātad šī grāmata arī ietilpst “trešdaļā mācību kursa”, kurā tiek apgūta Latvijas vēsture. Bet septītās klases skolēniem ir jāizburas cauri ziņām par Florences Akadēmiju, par šaujampulveri, kuru kopš 14. gadsimta ieveda no Ķīnas Eiropā, par Leonardo da Vinči un Galileo Galileju, par tālo ceļu uz Indiju un Kristofora Kolumba jūras braucieniem, par acteku, maiju un inku kultūrām, līdz tikai 47. lappusē var uzzināt, ka “arī Kurzemes hercogiem ir piederējušas kolonijas”. Tālāk starp lielajām iedaļām “Humānisms un renesanse”, “Reformācija un pārmaiņas katoļu baznīcā”, “Eiropas valstis jauno laiku sākumā”, “Kari un konflikti Eiropā” grāmatas 182 lappusēs tikai pa retam nelielos tekstiņos kopumā pārdesmit lappusēs ir iespraukušās īsas ziņas par notikumiem teritorijās, kuras apdzīvoja latvieši. Kur tad nu trešā, labi ja kāda astotā daļa grāmatā mūsu pašu vēsturei tiek veltīta.
Vai vēstures skolotājiem skopajās stundās paliek laika sašaurināto tematiku vērst plašāku? Ko bērni papildus uzzina par hercoga Jēkaba valdīšanas laiku Jelgavā, par viņa manufaktūrām Lielupes augštecē Emburgā, kur vēl tagad esot saglabājies dīķis ar ozolkoka grīdu? Vai, mācoties par katoļu baznīcu un Mārtiņu Luteru, paspēj izmantot ekskursiju pa Jelgavas baznīcām? Un kad un kā darīt bērniem saprotamāku Hanzas nosaukumu? Vai tiešām grāmatas autore tīšām centusies saputrot septītklasnieku domāšanu, jau 16. gadsimta notikumu aprakstos iekļaujot Latvijas vārdu? “Poļi nostiprinās Latvijā”, “Kareivīgais Stefans Batorijs atjaunoja Polijas varu gandrīz visā Latvijas un Dienvidigaunijas teritorijā.” Mazliet vēlāk lasāms pat pārsteidzošs apgalvojums: “Poļu un zviedru karā, kas ilga līdz 1635. gadam, izšķīrās Latvijas liktenis.” (!) Tādu piemēru, kur Latvijas vārds lietots apvienojošā, teritoriālā nozīmē, ir daudz. Taču vajadzētu tik ieskatīties Latviešu konversācijas vārdnīcas 10. sējumā, kur iedaļā “Latvija” skaidri rakstīts: “Viduslaikos zeme un tauta bija sadalīta cieti norobežotos lēņa novados, jauno laiku karos to saraustīja dažādu valstu starpā, kāpēc pagrima kopības un tautības apziņa. Tautai mostoties un apzinoties sevi kā vienību, Latvijas vārds atdzimst 19. gs. (..) Latvijas vārdu tautai iedvesa pirmie lielie tautiskie dzejnieki Auseklis un Pumpurs, kā arī Kronvalds savās runās.” Kad un kā mūsu vēstures skolotājs, aulekšos skrienot cauri Valdas Kļavas mācību grāmatai, spēs šo radīto jūkli bērniem izskaidrot?
Vai šeit minētais nav pietiekams pierādījums, ka Latvijas vēstures mācīšana skolās klibo un ka tā lielākoties nav skolotāju vaina?
Piekrītu Jelgavas 3. pamatskolas skolotājai Edītei Zēvertei, ka “pamatskolā šim mācību priekšmetam būtu veltīts vesels gads, kurā vēsturi varētu apskatīt arī no ģeogrāfiskā un dabas mācības viedokļa”. Tagad ir absurds – man jāpalīdz skaidrot Austrālijas dabu, bet jautātājs pat nezina, kur tek Venta!
Es atbalstu Andra Tomašūna centienus iepazīstināt skolēnus ar Latvijas atbrīvošanas cīņu tuvējām vietām, bet nevaru piekrist viņa frivolajai replikai par Oskaru Kalpaku un Kārli Ulmani. Tik augstas raudzes vēsturniekam gan vajadzētu vēsturiskas personības arī atbilstoši vērtēt.
Tās ir manas domas, kurām var būt arī pretēji viedokļi. Taču priecē, ka sākusies diskusija, kurai gaidāms labvēlīgs iznākums mūsu pašu bērnu labad.
