Latviešu brīvības alkas un sava spēka apziņa spilgti izpaudās jau strēlnieku cīņās Pirmā pasaules kara laikā.
Latviešu brīvības alkas un sava spēka apziņa spilgti izpaudās jau strēlnieku cīņās Pirmā pasaules kara laikā. Šajā sakarā atceros zēna gados dzirdēto tēva brāļa Žaņa Liekniņa stāstu. Žanis bija strēlnieks 3. Kurzemes pulkā, un šo notikumu biju dzirdējis Tīreļpurvā no izlūku sagūstītā vācu unteroficiera. Vēlāk strēlnieks un rakstnieks Edvarts Virza šo notikumu bija izmantojis kā sižetu dzejolim.
Leitnants Kurts fon Rekke bija prūšu junkurs, kā mēdz teikt, no matu galiem līdz papēžiem. Arī viņa izlūkgrupas unteroficieris Šenks bija prūsis, bet grupas trīs kareivji – bavārieši. Šie vīri bija ko vērts. Viņi, bez šaubām, cienīgi pārstāvēja vācu ķeizara Vilhelma II vareno armiju. Viņi bija mācījuši krievu barbarus cienīt vācu dzelzs dūri, vācu dzelzs disciplīnu un uzticību ķeizaram. Frontē krievu bārdaiņi jau labu laiku bēga neatskatīdamies, bet tad kaut kas sametās… Šeit – vāciskās Rīgas pievārtē – ķeizara pulkiem bija jāapstājas. Pretī bija uzradušies kaut kādi tur latvieši. Vairāki bataljoni. Un neticamākais izrādījās tas, ka šie bataljoni bija apturējuši vācu dzelzs pulkus un divīzijas! Tie kāvās vienkārši pasakaini! Bez artilērijas, ar dažiem ložmetējiem, toties ar durkļiem un rokas granātām, veikli manevrējot, šie draņķi bija apturējuši vācus un, vēl neticamāk, – šur tur likuši atkāpties un pat bēgt! To visu leitnants nekādi nespēja aptvert. Viņš gan neskaidri atcerējās, ka tēvocis Vilhelms fon Rekke, kuram šai Baltijas guberņā piederēja vairākas muižas, tika ko stāstījis par latviešiem, kas kalpojuši viņa īpašumos, un raksturojis tos kā reti spītīgus, ļaunatminīgus ļaudis, toties vareni slavējis viņu fizisko spēku, darba mīlestību un prasmi.
Tomēr, tomēr… Kurts nespēja ticēt, ka šie vergu, kalpu bari varētu būt tie paši, kas šobrīd stājās viņam pretī… Unmoglich!
Viņš nesen bija pārcelts šurp no rezerves un jau paspējis izcīnīt skaudrus vārdu karus ar frontes virsniekiem. Vergi uzvar ķeizara armiju?! Blēņas, murgi, beidzot pat nodevīga pļāpāšana, kas grauj ķeizara armijas kaujas garu… Un tagad, Ziemsvētku priekšvakarā, kad Vācijas domi iezvanīs svētvakaru un vācu vīri savos blokhaužos pie eglītēm sagaidīs Dieva dēla dzimšanas dienu, šie salašņas grasās uzbrukt! Tā ziņojuši spiegi, ar kuriem pilna Rīga un 12. krievu armijas aizmugure.
Leitnanta Rekkes izlūkgrupai bija uzdots pārbaudīt šo ziņu patiesumu. Kurts bija gatavs uzdevumu izpildīt, tikai, lai orientētos purvā, kas gulēja viņa pozīciju priekšā un nokļūtu ienaidnieka aizmugurē, bija vajadzīgs pavadonis. Tas vēlams no iedzimtajiem, kas, kā stāstīja, lieliski pazīstot šo nolādēto apvidu un vasarā pat ejot še ogās.
Netālu no vācu pulka štāba atradās maza mājele, kurai vienā galā bija smēde, otrā dzīvoja kalējs ar sievu. Tas bija liela auguma, plecīgs, drūms vīrs. Nerunīgs, bet tīri labi prata izskaidroties vācu mēlē. Labs sava amata meistars. To apgalvoja 3. rotas pavārs, kuram kalējs apbrīnojami veikli bija sakniedējis pārsprāgušo katlu un šad tad līdzējis vezumniekiem pielabot lielās vācu ores. Toties sieva bija tik glīta, ka par to jūsmoja vai visi štāba virsnieki. Kā viņiem bija izdevies palikt frontes joslā, tā arī netika noskaidrots. Uz kalēju tad arī meta acis Kurts fon Rekke. Šis latviešu bauris arī aizvadījis Kurta grupu aizmugurē. Nekādas diplomātijas! Ja negrib stāties stobra priekšā, tad vedīs! Un, ka tā būs, Kurts nešaubījās. Bez tam kā ķīlniece paliks kalēja sieva.
Vakara pusē leitnants devās uz smēdi. Savu prasību viņš pateica ar vācisku tiešumu un lakonismu. Lai pastiprinātu argumentāciju, Kurts izvilka no maksts savu mauzeri un izteiksmīgi to pagrozīja kalēja deguna priekšā. Sieva nobāla. Kalējs labu brīdi klusēja un ar smagu skatu vēroja leitnantu un viņa četrus vīrus. Tad piesmakušā balsī teica:”Lai notiek, kungi! Tikai pirms tāda gājiena ir jāiestiprinās.” Tad viņš vērsās pie sievas: “Uzliec, Ilzīt, galdā to, ko Dievs ir devis. Pirms ceļa jāpaēd…” Kalējs nosvieda pie durvīm tupeles un, teicis, ka uzvilks zābakus, iegāja blakus telpā. Kurts pasmīnēja, iebāza mauzeri makstī. Šis arguments, viņaprāt, bija izrādījies tikpat vienkāršs, cik iedarbīgs…. Pēc brīža pieci vīri sēdēja ap galdu un kalēja sieva stingru seju lika uz tā ēdamo. Kurts, acis pievēris, ar skatienu sekoja sievietei. Jā, viņš šo ņemtu savā muižā par apteksni. Tajā muižā, kuru ķeizars pēc kara bija apsolījis saviem uzticamajiem karotājiem, – Kūrlandē. Virsnieki bija pārspīlējuši – šīs sieviete likās pati pilnība… Nu vīru – to gan var jūgt arklā blakus zirgam.. Viņš vēlreiz ar sajūsmas pilnu skatu palūkojās Ilzē. Tas arī bija pēdējais, ko savā mūžā redzēja Kurts, jo pēkšņi istabā ieklupa kalējs Iešalcās gaiss, un varens lielā āmura zvēliens ietrieca leitnanta galvu ar visu ķiveri plecos. Pārējie bija pārāk pārsteigti, tālab dažos mirkļos viss bija galā. No rīta Tīreļpurvā veda divas pēdas. Sievietes un vīrieša. Uz turieni, kur naktīs saimniekoja strēlnieku izlūki.
Rotas komandierim rotmistram Knorringam, apskatot nosisto patruļu, pār lūpām izlauzās aizsmacis sēciens: “Verfluchte Letten…” (Nolādētie latvieši.).
