Šonedēļ, kad Lietuva svinēja Valsts neatkarības dienu, «Novadiņš» devās uz dienvidu pusi, leišmali.
Šonedēļ, kad Lietuva svinēja Valsts neatkarības dienu, “Novadiņš” devās uz dienvidu pusi, leišmali. Kā klājas un kā pierobežā izjūt brāļu lietuviešu valsts tuvumu – to jautājām tur satiktajiem novadniekiem Vilces pagasta Lauču mājās, kur dzīvo Dunduļu ģimene.
Saimniekam Andrim iekoptā vairāk nekā sešdesmit hektāru saimniecība ir tikusi mantojumā no tēva un vectēva. Saimniece Sandra ir jelgavniece. Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, kad viņa atnāca uz Laučiem, govi esot slaukusi pusstundu, tomēr ātri un labu prātu tur iedzīvojusies. Pasaulē laisti pieci bērni. Vecākais dēls Andis varētu būt Lauču jaunais saimnieks. Vasarā viņš noņemas ar labību, kopj cūkas. Ziemā iznāk nopelnīt, remontējot automašīnas. Arī ar datoru, kas Laučos ir pievienots pasaules tīmeklim jeb internetam, viņam tīk darboties. Vecākā meita Aija pēc Elejas vidusskolas beigšanas aizbraukusi pastrādāt Vācijā. Savu profesiju viņa vēl nav izvēlējusies. Jaunākie Ieva, Mārtiņš un pastarīte Zane vēl ir skolēni, bet arī jau arvien stingrāk sāk turēties uz savām kājām. Tā nu vecāki spriež, ka ir pienācis dažādu iespēju laiks pašiem.
No mājas darbiem brīvajā laikā Sandra patlaban mācās vakarskolā. Agrā jaunībā, Anda piedzimšanu gaidot, tā bija palikusi nepabeigta. Tēvs Andris atradis darbu Elejā uzņēmumā “Latraps”. Sandra domā meklēt darbu pilsētā. Taču bez vidējās izglītības neņemot pat bezdarbnieku kursos. “Vairāk nekā divdesmit gadu ir pagājuši noslēgtā rūpju lokā: bērni, cūkas, zeme, bērni, cūkas, zeme. Nu šķiet, ka bērni ir izauguši labi, arī saimniecība turas, tomēr gribētos vēl pašiem arī kaut ko jaunu,” smaidot saka Sandra. Saimnieks piebilst, ka varētu šo to jaunu ieviest arī Lauču saimniecībā. Pērnvasar Dunduļi pirmo reizi līdzās rudziem un miežiem mēģināja audzēt rapsi. Pieredzes vēl nebija, kā zināms, ražas novākšanā postu nodarīja arī lietainais augusts, tomēr vismaz pa nullēm saimnieki sveikā tikuši un ir apņēmība nākamvasar rapša audzēšanu turpināt.
Kā ir ar kaimiņiem lietuviešiem? Dzimtas leģenda stāsta, ka Andrim viena vecvecvecmāmiņa esot bijusi Lietuvā varena lielsaimniece. Taču diemžēl kritusi atkarībā no kārtīm un varenos īpašumus paspēlējusi. Viņas dēls dabūjis iet krievu cara armijā un tad nu par labu dienestu atkal ticis pie zemes. Saimniekam Andrim viegli padodas valodu prasmes, un viņš prot arī lietuviski. Jāpiebilst, ka padomju laikos (nezin gan kā bija agrāk) tepat pāri Lietuvas robežai gāja ceļš. Un no Laučiem Jānišķi (šajā pusē Jānišķus nesauc par Jonišķiem) un Žagare iznāk tuvāk nekā Eleja. Ja vajadzēja braukt uz veikalu vai tirgu, tad nereti priekšroka tika dota īsākajam attālumam. Turklāt tepat netālajā Vaineiķu sādžā dzīvo Andra Lietuvas radu onkulis. Arī viņš tolaik pie reizes apciemots. Atjaunojoties Baltijas valstīm, ceļš tika pārrakts. Protams, tas vienkāršo robežkontroli. Bet vietējiem cilvēkiem dzīve ir sarežģījusies. Ne viens vien ir tāds, kuram pāri valsts robežai kilometru, pusotra attālumā dzīvo radi, ir tuvinieku kapi. Savulaik arī sovhozā “Vilce” strādājuši lietuvieši, kas nākuši no savas puses. Tagad tāda satiksme ir iespējama vienīgi caur Elejas vai Žagares robežkontrolpunktu – līkums ap četrdesmit kilometru. Tādēļ uz leišiem nu jau labu laiku nav ne iets, ne arī braukts. Kaut gan, nē! Sandra un Andris atceras, ka pagājušajā ziemā viņi Lietuvā tomēr bijuši. Vajadzējis policijā “atpazīt savas zaptes burkas”. Proti, zagļiem jau robežas pārkāpt nav grēks. Šādi maldu ceļos nokļuvuši lietuvieši brāļi, kas dzīvo pie Žagares, bija vairākkārt naktīs apstaigājuši sētas Latvijas pusē. Laučos nozaguši puscūku, citur makšķeres, vēl kādas mantas, līdz beidzot bezmaz ar interpola spēkiem tam darīts gals. Toreiz sākumā bijusi doma, ka Lietuvas policijas mašīna piebrauks pie robežgrāvja un zādzībās cietušie tajā kāps iekšā. Tomēr beigās pašiem nācies braukt ar savu auto caur Elejas kontrolpunktu, vienīgi nav bijis jāmaksā Lietuvā ieviestā latviešu braucējiem samērā dārgā auto apdrošināšana. Dunduļiem ir cerības, ka ar Latvijas un Lietuvas iestāšanos Eiropas Savienībā tā robežu būšana varētu atkal kļūt cilvēcīgāka. Tepat blakus kaimiņš, kas agrāk dienējis robežsargos, esot teicis, ka viņam piedāvāts pārcelties uz Latgali. Turpmāk būšot jāsargā tikai robeža gar Krieviju un Baltkrieviju. Kaimiņš gan nolēmis, ka bez viņa tur iztiks, un aizbraucis strādāt uz Īriju.
90. gadu sākumā nacionālos uzplūdos radās doma, ka Latvijas robežu varētu apstādīt ar ozoliem. Tie tika sastādīti arī gar Lauču zemi. Taču, nepārkāpjot likumu, tos nav bijis iespējams appļaut un uzmanīt. Tādēļ arī robeža acīmredzot būs bez ozoliem. Ir Vilces pusē saimnieki, kas pat ļāvuši pie savas zemes šos ozolus stādīt, jo šajā gadījumā ir jārēķinās, ka ar laiku varenā koka ēna aptumšos ne vienu vien hektāru cenā arvien dārgākās Zemgales zemes.
